Braucu no meža. Vilcienā. Kopā ar mums Inčupes stacijā iekāpj biļešu kontrole. Vīrietis un sieviete. Vagonā jau ir divas kontrolieres, kas strīdas ar kādu ne visai labi smaržojošu „zaķi”. Viņš skaļi sludina, ka esot tiesības braukt bez biļetes. Iekāpušie kontrolieri arī uzstāj pasažierim, lai vismaz vagonā nesēž. Tad apzīmogo mūsu biļetes un aiziet tālāk. „Zaķis” atgriežas vagonā un turpina ceļu uz Rīgu.
Bet man pretī sēž pensijas vecuma kungs, kas to vērojot, sāk šķendēties: tā viņi te ņemas, veseli 4 gabali, staigā un godīgus cilvēkus par blēžiem uzskata, visus pārbauda, bet ar vienu blēdi galā netiek... Monologs no vilciena tēmas pārsviežas uz globālākām lietām: visi blēži, visi zog, bet jūs man pasakiet, jā, jā, tieši jūs, pasakiet man tagad, par ko lai balso ! Par vecajiem blēžiem taču negribas balsot !
Paskatos uz veco vīru, drusku samulstu, bet saku: Nu, balsojiet par mani. Viņš pasmejas kā par joku un tad turpina: Bet jūs nopietni, pasakiet. Jūs taču noteikti labāk ziniet.
Nu labi, sāku stāstīt, ka viņam patiesi ir tāda iespēja par mani nobalsot, ka ir tāda „Pēdējā partija”, kas mēs esam un ko darām un kādas ir mūsu idejas. Cilvēks ir pārsteigts, jo par kaut ko tādu patiesi dzird pirmo reizi. Brīnās, kā tas var būt, kāpēc tad jūs nekur nereklamējaties. Un, galvenais, kur jūs bijāt visus gadus. Stāstu, ka partiju veido jauni cilvēki, kam līdz šim brīdim bija jāizaug. Ka viss taču kaut kad beidzas un kaut kas jauns sākas. Par to, ka informāciju varam izplatīt tikai internetā, jo citu bezmaksas iespēju nav. Ka ir taču teiciens, kad vadzis pilns, tad lūzt.
Pastāstu par „Pēdējās partijas” ideju, turpmāk vispār likvidēt jebkādu apmaksāto politisko reklāmu, skaidroju cilvēkam, ka par visu politisko reklāmu faktiski mēs visi maksājam, jo ne jau no savas kabatas partiju sponsori tos miljonus ziedo, bet valstī ir noteikta tāda kārtība, ka maksā visi, bet skaļi runāt drīkst tikai daži. Nu kaut kas līdzīgs kā jau bija padomju laikā.
Parunājāmies. Izrādās, ka vilcienos nav aizliegts runāt. Nez kas notiktu, ja mēģinātu uzrunāt visus vagona pasažierus? Gan jau kāds izdomātu, ka tā ir sabiedriskās kārtības graušana un runātāju izsēdinātu pirmajā stacijā. Kā Ansi Ataolu Bērziņu izraidīja no Daugavpils tirguslaukuma un pēc tam no LNT publiskās diskusijas.
Vērojot pirmsvēlēšanu kaislības, aizdomājos, ka viss varētu būt pavisam savādāk.
Uz Saeimu kandidē 13 partijas. LTV un citi diskusiju rīkotāji aicina 6 vecās partijas, jo labi zina, ko no tām var sagaidīt. Žurnālisti, mediju vadība un īpašnieki uzdod iestudētus jautājumus, kā parasti kāds kaut ko zina, kāds pinas ar atbildēm labāk, kāds sliktāk. Kāds izsaka kaut ko pretēju savas jaunveidotās apvienības cita dalībnieka citur teiktajam, bet daudzi to nepamana, jo kuram gan ir laiks to visu vērot un salīdzināt. Visi ir apmierināti, rati brauc pa iebrauktām risēm.
Tikai potenciālais vēlētājs jūtas apjucis. Viņam tas viss ir apnicis, gribas kaut ko jaunu. Gribas redzēt jaunas sejas. Gribas dzirdēt jaunas idejas. Bet nekā jauna nav. Un kur gan varētu būt ? Skolā par politiku runāt nedrīkstot, darba vietās ne tik, baznīcā arī ne, viesībās – tā jau būtu nepieklājība, veikalos visi aizņemti ar pirkšanos, kultūras pasākumos - to varētu uzskatīt par slēptu reklāmu, sevišķi jau, ja ir kāda projekta nauda piešķirta. Nu labi, var parunāt savā virtuvē ar mājiniekiem, kā padomju laikā.
Bet tad man radās ideja. Domājot par plašo Uzvaras (vai Norčepingas?) parku Pārdaugavā. Nu jau visi šo vietu zina, sakarā Mārupītes pārplūšanu.
Teritorija ir pietiekami plaša. Bez tam dabiski sadalīta vairākās zonās. Jau dabiski ir izveidojusies zona ap Uzvaras pieminekli, kur mēdz pulcēties SC un PCTVL deputātu kadidāti un viņu atbalstītāji, tāpēc šo teritoriju uzreiz izslēdzam no turpmākā plāna.
Bet teritorija starp Bāriņu ielu, Uzvaras bulvāri, Raņķa dambi un Aleksandra Grīna bulvāri ir pietiekami plaša, pie tam ar Mārupīti un Slokas ielu jau sadalīta 4 zonās, tā ka „Daugavas racēja” skaļā balss varētu citām partijām netraucēt uzrunāt savus vēlētājus. Ja no 13 partijām, kas kandidē uz Saeimu, tikai 6 tiek uzskatītas par pietiekami reprezentablām, lai tiktos ar vēlētājiem, tad vajadzētu ieviest jaunu tradīciju, ka pārējās (šoreiz tās ir 7) partijas rīko publiskas tikšanās šajā plašajā parkā.
Lai nevajadzētu katru reizi izsludināt tikšanos un prasīt Rīgas Domei atļaujas, visām tā sauktajām „mazajām” partijām vajadzētu kopā vienoties par katras partijas lokalizāciju šajā parkā, kā arī kopā panākt Rīgas Domes lēmumu, ka par katru publisku uzstāšanos vai diskusiju nav jāprasa atsevišķa atļauja. Pirmo publisko diskusiju visām „mazajām” partijām vajadzētu sarīkot vienā dienā, lai cilvēki pamana, ka kaut kas ir sācies. Vai varam paspēt ?
Mēs it kā esam demokrātiska valsts. Bet kā iznest diskusijas no savām virtuvēm ?