Mēs raustām plecus un skatāmies apkārt – kur un kad tad bija tā balle, kāpēc mēs tur ielūgti nebijām un kādēļ tagad maksājam rēķinu un vācam netīros traukus.
Arī mana pirmā reakcija bija, ka neesmu ne pie kā vainīga. Taču, palauzot mazliet galvu dotajā virzienā, secinu, ka esmu gan un ka esam mēs visi paši vainīgi.
Par to, ka esam dzīrēs no malas noraudzījušies un tās pieļāvuši. Par to, ka jau kopš neatkarības sākuma esam katrs vairāk domājuši par savu ādu, ka esam balsojuši par smukām sejām, baltiem zirgiem un krekliem. Ka esam mierīgi noraudzījušies gan negodīgajā privatizācijā, gan valsts nolaupīšanā. Un turpinājuši reizi četros gados to atbalstīt.
Ka lēni esam modušies un neesam sapratuši, kā lietas savā starpā saistītas. Ka pārāk maz bija to, kuri redzēja tiešus saikni starp nolaupītām vēlēšanām, drošības likumiem, KNAB vajāšanu un valsts bankrotu. Ka 2007.vasarā referendumā mūsu bija tikai 300 tūkstoši un arī 2008.gada vasarā bijām vēl tikai 600 tūkstoši.
Ir tāda veca mācība par holokausta laiku Vācijā – kad atnāca pakaļ ebrejiem, es neko neteicu; kad atnāca pakaļ čigāniem, es neko neteicu; kad atnāca pakaļ komunistiem, es neko neteicu; kad atnāca pakaļ man, tad vairs nebija neviena cita, kam es varētu lūgt palīdzību.
Līdzīgi ir noticis ar mums. Taču atšķirība ir tā, ka mūsu vēl ir tik daudz, lai paši savu vainu saprastu un izpirktu. Liekas, ka mācība, gana rūgta, ir gūta, lai nekad vairs mūsu bērniem nebūtu kā viens no pirmajiem vārdiem savā leksikas krājumā jāiekļauj vārds krīze.