Arvien skaidrākām iezīmējoties Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta aprisēm, ir laiks domāt par tā pozicionējumu ne tikai Latvijas kultūrtelpā, bet arī plašākā starptautiskā mērogā. Labus paraugus un daudz noderīgu ideju iespējams atrast netālajās Ziemeļvalstīs, kurās mākslas infrastruktūras objektu un institūciju tīkls jau ir noausts tuvu ideālajam. Lielāki un mazāki mākslas centri, laikmetīgās mākslas muzeji, festivāli un pastāvīgs atbalsts māksliniekiem ir nepieciešamās sastāvdaļas, lai veidotos mākslas dzīve, kura var pretendēt uz starptautisku redzamību. Turklāt, kā secinājusi mākslas kritiķe un kuratore Maija Rudovska, kura padziļināti pievērsusies šī reģiona izpētei (viņas kūrētās Ziemeļvalstu mākslas izstādes pagājušogad bija skatāmas Rīgā un Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā CAC), vitāla mākslas dzīve ne vien pievilina pasaules interesi un palīdz māksliniekiem veidot starptautisko karjeru, bet arī motivē talantus nostabilizēt radošo darbību pašu mājās, ne tikai meklēt laimi Eiropas lielākajos kultūras centros. Tomēr skandināvu laikmetīgā māksla nebūt nav viengabalains fenomens, to saprast nozīmē arī saskatīt atšķirības starp mākslas centriem, tradīcijām un identitātēm.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
***
Ja kaut kas vieno ģeogrāfiski un kultūras ziņā daudzveidīgo reģionu, dēvētu par Skandināviju (Dānija, Zviedrija un Norvēģija, kā arī citas Ziemeļvalstis – Somija, Islande, Grenlande, Ālandu un Fēru salas – M. R.), tā ir mākslinieciskā tradīcija, kas koncentrējas uz attiecībām starp gaismu un zemi, – šādi mājaslapā Artsy tiek raksturota Skandināvijas laikmetīgā māksla. Iespējams, tā ir daļa patiesības, jo dabas klātbūtne, tās iespaidi un vēlme par to reflektēt vienmēr ir bijusi būtiska Ziemeļvalstu māksliniekiem. Tomēr arī Latvijas mākslai šāda tematiskā ievirze nav sveša, līdz ar to tā nav uzskatāma par kaut ko unikālu plašākā reģionā. Klišejiskus apgalvojumus, kāds ir iepriekšminētais, lai raksturotu reģiona mākslu, nav grūti izdomāt. Vēl viens maldīgs priekšstats ir asociēt Skandināvijas laikmetīgo mākslu ar visiem zināmo Skandināvijas dizainu – konceptu, kas dziļi iemājojis sabiedrības apziņā un kam raksturīgas skaidras, tīras, minimālistiskas formas un funkcionalitāte. Šajā rakstā, mēģinot izvairīties no konkrētiem Skandināvijas mākslu raksturojošiem konceptiem, vairāk uzmanības veltīšu mākslas vides klimata aprakstam tādās pilsētās kā Stokholma, Malme, Kopenhāgena, Oslo, Reikjavīka un citviet, uzsvaru liekot uz to veidojošajām institūcijām un personālijām.
Zviedri kļūst redzami
Sakārtotā darba vide, materiālais nodrošinājums un pietiekami veiksmīgā kultūras infrastruktūra noteikti ir pozitīvi ietekmējusi Ziemeļvalstu mākslas vides veidošanos un tās valodu. Tomēr katra no šīm valstīm būtiski atšķiras ar tur darbojošos institūciju loku, iedibinātajām tradīcijām un sakariem, kā arī priekšstatu, ko tās par sevi veido. Ne velti vēl līdz nesenai pagātnei Skandināvijas māksla starptautiskajā vidē bija stipri perifēra. Divdesmitā gadsimta 90. gados kopš institucionālās kritikas un attiecību estētikas aizsākumiem – īpaši ar tādu kuratoru kā Marija Linda (Zviedrija), Marta Kuzma (Norvēģija), Čārlzs Ešs (Lielbritānija) aktīvo institucionālo darbību – skandināvu māksla lēnām sāka iegūt starptautisku redzamību. Pēdējos gados lielmēroga mākslas izstādes muzejos un biennālēs piedāvā virkni vārdu no šī reģiona, piemēram, Ūlafurs Eliasons, Elmgrēns un Dragsets, Ragnars Kjartansons, Nīna Kanella, Klāra Lidena u. c.
Mēģinot raksturot Zviedriju, jāuzsver, ka Malmē un Stokholmā būtiski atšķiras iekšējais klimats. Abu pilsētu mākslas vide ir savstarpēji nošķirta, taču katrai piemīt sava pievilcība. Stokholmai kā Zviedrijas galvaspilsētai noteikti ir sava veida privilēģijas un statuss, tā vienmēr bijusi karaliskās ģimenes mājvieta un mākslas centrs ne tikai Zviedrijā, bet visā Skandināvijā. Galvaspilsēta piedāvā daudzveidīgu mākslas pieredzi – sākot no lielmēroga izstādēm ar pazīstamiem meinstrīma vārdiem tādās mākslas institūcijās kā Moderna Museet, kas ir viens no vecākajiem un ietekmīgākajiem muzejiem Eiropā ar izcilu kolekciju, Bonniers Konsthall, Magasin III un beidzot ar eksperimentālāka, saturiski kritiskāka formāta izstādēm un notikumiem Tensta Konsthall, Konthall C, Index un citviet. Nelielāka formāta projektu telpas vienmēr bijušas aktīva mākslas vides sastāvdaļa Stokholmā.
Uz šī fona Malme var šķist kā miests, tomēr tai vienmēr ir bijis raksturīgi neatpalikt no pasaules elpas un izvairīties no provinciālisma. Malme, kas atrodas Zviedrijas dienvidos, tikai aptuveni pusstundas brauciena attālumā no Kopenhāgenas, Skones lēni vienmēr attālinājusi no Stokholmas mākslas dzīves, tādējādi veidojot divas savstarpēji diezgan atšķirtas mākslas vides pašā Zviedrijā. Malmē noteikta veida tradīcijas iedibinājusi Malmes Mākslas akadēmija, kuras augstvērtīgais darbības profils un tajā strādājošie pasniedzēji likuši pamatu daudzu veiksmīgu mākslinieku karjerai, piemēram, patlaban tur mītošie starptautiski pazīstamākie mākslinieki ir Kristians Andersons, Luka Frejs, Runo Lagomarzīno; nozīmīga loma ir arī tādām institūcijām kā Moderna Museet un Malmö Konsthall. Malmes saiknei ar starptautisko mākslas vidi izšķiroša bija arī Rooseum Center for Contemporary Art darbība, to no 2000. līdz 2004. gadam vadīja pazīstamais britu kurators Čārlzs Ešs.
Dānija un Somija intriģē
Ielūkojoties Dānijas, īpaši Kopenhāgenas, mākslas vidē, jāsaka, ka tā ilgstoši bijusi perifēra pat Skandināvijas mērogā. Tomēr Kopenhāgenā var saskarties ar diezgan virmojošām laikmetīgās mākslas aktivitātēm. Pievilcīga tā šķitīs tiem, kurus interesē nelielas mākslinieku iniciatīvas, projektu telpu eksperimentālais raksturs, kas pielāgojas un mainās līdzi apstākļiem, uzsūcot jauno, bet vienlaikus saglabājot reģionālās īpatnības. Piemēram, vēl pirms diviem trim gadiem Kopenhāgenā varēja saskarties ar toreiz svaigo postinterneta mākslas tendenci. Ik pa laikam Kopenhāgena pārsteidz ar kādu interesantu mākslas formātu vai notikumu, piemēram, festivālu Trust 2015. gadā, kurš zem viena jumta pulcēja tādas vietējā mērogā zīmīgas mākslas institūcijas kā Kunsthal Charlottenborg, Overgaden, Nikolaj Kunsthal u. c. Daudzas no tām bija jau gadiem stagnējušas savu programmu piedāvājumā, taču šis formāts, kuru kūrēja ekstravagantā Komplot direktore no Briseles Sonja Dermīnsa, elegantā veidā piedāvāja svaigu un dzīvīgu programmu, kurā piedalījās vairāki desmiti jaunās paaudzes mākslinieku.
Iespējams, ko līdzīgu varētu teikt par Somiju un Helsinkiem, kur, tāpat kā daudzviet, vietējā mākslas vide ir maza, tā funkcionē drīzāk kā miera osta un starpvizīšu piestātne tiem, kuri dodas no vienas pilsētas uz citu. Ilgstoši un droši mākslas vides spēlētāji Helsinkos ir Kiasma un HIAP, kā arī fonds Frame, kurš atbalsta un rūpējas par mākslinieku redzamību ārzemēs. Tomēr, par spīti šo diezgan spēcīgo institūciju darbībai, spožu somu mākslinieku vārdus, kuri būtu atstājuši nospiedumus starptautiskajā mākslas vidē, ir grūti atrast (ja nepieminam Tom of Finland). Pēdējos gados vietējo mākslas dzīvi atsvaidzinājusi projektu telpa/galerija SIC, kuru vada vairāki mākslinieki. Viņu veidotās izstādes piedāvā diezgan svaigu skatījumu uz pašreizējo mākslas vidi, tajās viņi aicina piedalīties savas paaudzes māksliniekus un piedāvā noteikta veida estētiku, kas ieguvusi savu balsi laikmetīgās mākslas pasaulē. Piemēram, februārī tur tiks atklāta latviešu mākslinieces Ingas Melderes personālizstāde.
Aizraujošie norvēģi
Norvēģija noteikti izceļas Ziemeļvalstu vidū. Ilgu laiku atradusies perifērijā, tās mākslas dzīve pēdējos gadus kļuvusi aizraujošāka, piesaistot daudzu ārzemju profesionāļu uzmanību, kuri uz turieni dodas ne tikai labā atalgojuma dēļ, bet arī redzot potenciālu ilgtspējīgas, radošas laikmetīgās mākslas infrastruktūras attīstībā. Norvēģija daudz iegulda reģionu attīstībā, piemēram, pēdējā desmitgadē mākslas vide uzplaukusi tādās nelielās pilsētās kā Stavangere, Bergena, Tronheima, Trumse un citur. Katrā no šīm pilsētām ir ne tikai labi organizēts, augstas kvalitātes muzejs, bet arī sava Kunsthalle, mākslas centrs, rezidence un/vai augstākās izglītības iespējas mākslā un kultūrā.
Tas rada motivāciju vietējiem māksliniekiem pēc izglītības iegūšanas nevis doties uz ārvalstīm, kā tas notiek Latvijā, bet gan palikt un veidot karjeru un radošo dzīvi dzimtajā pilsētā, nekoncentrējot uzmanību un panākumus tikai vienviet, parasti galvaspilsētā. Piemēram, pēdējos gados daudz ievērības guvuši vairāki regulāri notikumi – Bergenas asambleja, Lofoten International Art Festival, Oslo Pilot –, interesi piesaista jau gadiem notiekošais Momentum un citas aktivitātes.
Oslo mākslas vide pēdējos gados arī kļuvusi daudz saistošāka. Īpašu pievilcību rada mākslinieku vadītās projektu telpas un nelielas galeriju iniciatīvas, piemēram, galerijas 1857, VI, VII un daudzas citas, kuras neaprobežojas tikai ar norvēģu mākslinieku atbalstīšanu, bet darbojas starptautiski.
Līderos – Islande
Noslēgumā vēlos izcelt Islandi ar tās centru Reikjavīku, kas piedāvā autentisku mākslas vidi, kura nekādā ziņā neatpaliek no globālās mākslas arēnas, vienīgi ir vairāk sevī absorbēta un pašpietiekama. Islandē mīt nedaudz vairāk nekā 300 000 iedzīvotāju, Reikjavīkā – ap 119 tūkstošiem, tas pārsteidz, iepazīstot šīs zemes aktīvo mākslas telpu, no kuras nākusi mūsdienu zvaigzne Ragnars Kjartansons un citi. Reikjavīkā ir neskaitāmi mākslas muzeji, kuri regulāri piedāvā laikmetīgās mākslas izstādes un sadarbību ar mūsdienu māksliniekiem; atmiņā iegūlusi spilgta pērn redzētā Elīnas Hansdotiras izstāde Ausmundura Sveinsona muzejā, kā arī vairākas galerijas, kuras sekmīgi darbojas starptautiskajā vidē. Labs piemērs vietējo mākslinieku atbalstīšanā ir galerija i8, kura pārstāv arī Ūlafuru Eliasonu un Ragnaru Kjartansonu.
Kā tas viņiem izdodas? Raksturojot Islandes mākslas vidi, jāuzsver tās spēja iekšēji sadarboties, spēcīgais komūnas princips un vēlme saglabāt pašiem savu seju un stāju, kā arī jau vairākās desmitgadēs iedibinātās konceptuālisma tradīcijas un augstā ambīciju latiņa, kura palīdz turēt līmeni arī mūsdienu māksliniekiem. Reikjavīkā noteikti ir vērts iepazīties ar The Living Art Museum arhīvu, kas glabā daudz vietējo mākslas dārgumu.
Kā redzams, mākslas dzīvi un aktivitātes Skandināvijā un Ziemeļvalstīs nav iespējams samest vienā katlā. Katrā valstī ir sava unikālā pieredze un pieeja, tādējādi var iegrimt konkrētā reģiona institucionālajā piedāvājumā vai mākslinieku vītajos tīklojumos, kuros iespējams atrast ne tikai pasaules līmeņa vārdus, bet arī vietējās pērles.