Tiesa, es apmeklēju baznīcu, kurai durvis ir atvērtas nevien man, bet arī jebkuram kristietim, kurš sajūt baznīcas nepieciešamību. Tajā ziņā sv. Glābēja anglikāņu draudze Rīgā ir kā oāze tiem, kurus citas baznīcas, un pirmām kārtām Jāņa Vanaga luterāņu baznīca, atraidījusi. Pirms pāris nedēļām pie mums ieradās kārtējais luterāņu mācītājs, kurš teicis J. Vanagam netīkamas lietas un tāpēc zaudējis iespēju, turpināt dzīvi kā savas draudzes gans. Arhibīskapa un viņa konsistorijas sīkumainība ir gluži elpu aizraujoša – kā kāds uzdrīkstas iepīkstēties par vadības reakcionāro attieksmi pret dzīvi, tā muti ciet. Labi, ka te nav cara Vladimira pārvaldītā Krievija – tur opozicionārus nošauj vai noindē ar radioaktīvām vielām. Taču J. Vanaga baznīca acīmredzot izvēlējusies ignorēt Jāņa evaņģēlijā Jēzus teikto – ka ikkatrs, kurš Viņam tic, iemantos mūžīgo dzīvību. Atkārtoju – ikkatrs, ne tikai tie, kuri atbalsta viena laicīga cilvēka pārliecību.
Pāries arī šis laiks, ir labi, ka luterāņu baznīcā ir pieaugošs skaits mācītāju, kuri saprot, ka baznīcas vadības attieksme raida cilvēkus prom, nevis sauc viņus pie sevis, kā tam vajadzētu būt. “Esiet priecīgi un līksmi,” tā teicis Jēzus, “jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas priekš jums bija.” Tas attiecas tikpat uz pašreizējo luterāņu baznīcu, kā uz ļaudīm, kurus glābējs uzrunāja pirms diviem gadu tūkstošiem.
Vēlu visiem portāla lasītājiem šajā Ziemassvētku sezonā just gaišumu un prieku. Lasītāji zinās, ka neesmu liels Neatkarīgās Rīta Avīzes fans, taču vienu ļoti svētīgu lietu šis laikraksts dara katru gadu, tas kalpo kā saite starp trūcīgiem Latvijas iedzīvotājiem un Ziemassvētku vecīti. Ļaudis sūta vēstules, kurās min to, kas Ziemassvētkos darītu priecīgu sirsniņu, savukārt lasītāji var šīs vēlmes izpildīt. Vēl saraksts Neatkarīgajā nav parādījies, bet ceru, ka tas tā drīz būs, un aicinu visus lasītājus paskatīties, vai arī viņi šajā gadalaikā kādam dzīves pabērnam nevar palīdzēt atrast vismaz mirkli prieka.