Visi zinām, kas notika tālāk -- aiz plenārsēžu zāles logiem pulcējās liels un skaļš pūlis ("Es atvainojos, es vēlreiz lūdzu klātesošos uz ielas, es jūs ļoti lūdzu, netraucējiet sesijas darbu! Vai tiešām jums nav tik daudz takta? Mēs, kas šeit strādājam, ļoti, ļoti lūdzam jūs" -- tā balsošanas laikā bija spiests pateikt sēdes vadītājs Anatolijs Gorbunovs). Par lēmuma apstiprināšanu nobalsoja 138 deputātu, atturējās pareizticīgo mācītājs Aleksejs Zotovs, bet Rubiks un pārējie reakcionāri (daži no kuriem diemžēl Saeimā ir vēl šobaltdien) balsojumā nepiedalījās.
Es tajā dienā biju blakus zālē un tulkoju notiekošo ārvalstu žurnālistiem, kuri bija sapulcējušies ļoti lielā skaitā. Speciāli viņiem Saeimas namā tika ierīkotas papildu telefona līnijas. Kad sākās balsojums un pakāpeniski kļuva skaidrs, ka Tautas frontei bija izdevies ievēlēt tādu Augstāko padomi, kura patiešām mēģinās atjaunot valsts neatkarību, man bija jāskatās tepiķī, jo būtu es saskatījies ar kādu citu, asaras būtu bijušas garantētas, tik triumfāls bija tas mirklis. Kad balsojums bija beidzies, es iespraucos plenārsēžu zālē un ar kamolu kaklā kopā ar deputātiem un citiem klātesošiem dziedāju "Dievs, svētī Latviju." Mājās dodoties es pārdomāju, ka Rīgā pietrūka svinēšanas, ne salūta, ne svētku koncerta. Nav šaubu, ka deputāti bija pārāk nokausēti, lai īpaši domātu par svinībām.
Protams, mēs visi zinām, ka patiesībā Latvija neatkarību atguva tikai pusotru gadu vēlāk, pirms tam bija jāpārcieš barikāžu laiks ar traģēdiju Iekšlietu ministrijā un teritorijā ap to, trīs dienas 1991. gadā visa Latvija aizturēja elpu un gaidīja Maskavas puča rezultātus Paldies Dievam, viss beidzās laimīgi, un Latvijas Republika varēja sākt grūto atjaunošanas darbu.
Rīgā šajās dienās izlikti lieli plakāti, kuros pastāstīts, kādus pasākumus ļaudis var apmeklēt "Neatkarības dienā". Tas nav korekti, Neatkarības diena Latvijai ir 18. novembris. Taču pirms 17 gadiem tomēr notika brīnums, pirmām kārtām jau tas, ka Latvijas tautai izdevās ievēlēt parlamentu, kurā divas trešdaļas deputātu bija gatavi balsot par neatkarību. Tas notika par spīti tam, ka vēlēšanās drīkstēja piedalīties viss okupācijas karaspēks, par spīti tam, ka Maskava tomēr Baltijas valstīm neatkarības jautājumā bija pateikusi stingru un skaļu "nē". To ir vērts atzīmēt, un vēlu visiem lasītājiem jauku svētku nedēļas nogali!