Pūkainais Medvedevs aukstā miera gaidās

Kamēr Putins paša vārdiem kā vienīgais mūsdienu patiesais demokrāts spēja atrast kopīgu valodu vienīgi ar aizsaulē aizgājušo Mahatmu Gandiju, Medvedevs uzsvēra savu piederību Eiropas vērtībām. Viņš Davosā daudziem par pārsteigumu paziņoja, ka neeksistē nekādas Krievijas „suverēnās demokrātijas”- ideja, ko Kremļa ideologi izvirzījuši aizstāvot Krievijas īpašo ceļu. Viņa vārdiem, demokrātija ir universāla un attiecināma arī uz Krieviju. Tā vien gribas domāt, ka Medvedeva attiecības ar rietumiem un ārpolitika kopumā iemiesos viņa Alma Mater- Pēterburgas universitātes moto- ”Šeit mēs [visi] esam saskaņā” (Hic tuta perennat). Diemžēl atbilde par gaidāmo Krievijas ārpolitikas kursu ir meklējama nevis personībās, bet gan pašā Krievijā, tās identitātē un politiskajā sistēmā, kuras priekšgalā šobrīd nokļuvis inteliģentais Dmitrijs Medvedevs. Vladimira Putina prezidentūras laikā apzināti tika stiprinātas Krievijas lielvalstiskuma idejas un simboli. Varas un sabiedrības konsolidācijas vārdā Krievija atgriezās pie gadsimtiem ilgi kultivētās impēriskās domāšanas, kas sevī ietver Krievijas īpašā attīstības ceļa un zināmu izredzētības redzējumu un tiesības uz globālo ietekmi, un protams, ietekmi bijušajās impērijas teritorijās. Tā rezultātā attiecības ar rietumu demokrātijām nenovēršami saasinājās, ļaujot runāt ja ne gluži par aukstā kara tad noteikti aukstā miera aizsākšanos. Paradoksāli, bet tieši eiropeiskā un liberālā Medvedeva nokļūšana prezidenta krēslā tikai veicinās attiecību saasināšanos starp rietumiem un Krieviju. Politiskās pozicionēšanās un leģitimizācijas nepieciešamība piespiedīs Medvedevu būt putiniskākam par pašu Putinu, un visupirms tas attieksies uz ārlietām. Putins var atļauties būt eiropeisks un liberāls tieši tāpēc, ka viņš nekad ar šīm idejām nav ticis asociēts. Savukārt Medvedeva apzināti centieni pēc attiecību uzlabošanās ar rietumu demokrātijām tiktu traktēti kā vājuma izrādīšana un piekāpšanās. Tāpēc to gaidīt nebūtu pamata. Medvedeva nesenā vizīte Serbijā un kritiskie vārdi rietumu virzienā tikai to apliecina. „Nacionālo interešu patiesā aizstāvja” latiņa tiktu paceltu vēl augstāk, ja paredzamās divvaldības apstākļos sāktos konkurence starp prezidentu Medvedevu un premjerministru Putinu. Politiskā sāncensība postpadomju telpā un jo īpaši Krievijā vienmēr gājusi kopsolī ar ārpolitisko populismu un nacionālās kārts izspēlēšanu. Tāpēc jebkurā variantā gaidiet auksto mieru Krievijas attiecībās ar rietumiem! Šajā kontekstā Latvijas diplomātijas „pragmatiskā” Krievijas pagrieziena iespējamā māksla gan arvien vairāk draud pārvērsties par neiespējamā mākslu.