Vēl Finanšu ministrijas sagatavotie priekšlikumi paredz, ka gadījumā, ja valsts garantija būs stājusies spēkā un valsts būs veikusi procentmaksājumus cilvēka vietā, viņam valsts samaksātā summa būs jāatdod. Savukārt bankām, kas pašas aizņēmušās, lai varētu aizdot naudu tālāk, zaudējumus nekompensēs neviens.
Ņemot
vērā manu pēdējā laika pieredzi, piedaloties dažādos tiesvedības darbos, kas
saistīti ar banku un kredītnemaksātāju tiesisko attiecību regulēšanu, varu
teikt, ka, manuprāt, šāds valsts galvojumu sniegšanas modelis grūtībās
nonākušajiem kredītņēmējiem dzīvē nedarbotos atbilstoši šī brīža iecerei.
Proti, tai hipotekāro kredītņēmēju auditorijai, kas patiešām palikuši
bez jebkādiem ienākumiem un iztikas līdzekļiem, šajā projektā reāli risinājumi
nav paredzēti. Turpretī tiem, kuri spēju pildīt uzņemtās kredītsaistības
zaudējuši tikai daļēji, un, pārstrukturējot izdevumus un maksājumus, varētu
turpināt pildīt saistības ar banku, tiktu dots nepareizs signāls, ka uzņemtās
kredītsaistības var arī nepildīt.
Svarīgi apzināties – valsts galvojums un atbalsts, kādu paredz šis modelis, ir mūsu visu - nodokļu maksātāju - nauda, tāpēc svarīgi ar to rīkoties atbildīgi un novērst iespējamību izmantot šādu atbalstu ļaunprātīgi.
Mans ieteikums situācijas risināšanai drīzāk būtu izvēlēties modeli, kas paredz valsts galvojumu mājokļu kredītiem. Tā ietvaros valstij būtu jāsniedz galvojumus bankām par mājokļu kredītu pamatsummas atmaksu, uzņemoties daļu no zaudējumiem (piemēram, 50%). Šāda risinājuma izmantošana palīdzētu mājsaimniecībām atgūt savu finanšu stabilitāti un tupināt apmaksāt aizdevumu nezaudējot savu mājokli. Kredītņēmējiem būtu jānorēķinās par savām saistībām pilnībā, kas nodrošinātu atbildības saglabāšanos arī pēc atvieglojuma perioda beigām. Vēl kredītņēmējam saglabātos motivācija būt aktīvam darba ņēmējam, tādējādi nodrošinot arī nodokļu plūsmu valsts budžetā. Savukārt bankas iegūtu iespēju nenoslogot savu kapitālu un investēt tautsaimniecības sektoru attīstībā. Un valsts spētu nodrošināt savu iedzīvotāju labklājību un samazināt sociālo spriedzi, vienlaicīgi saglabājot arī nodokļu bāzi.