Saskaņā ar Robertu Dālu (Dahl), kurš ir vispāratzīts demokrātijas teorijas veidotājs, ir jāizpildās 4 elementiem, lai mēs saglabātu demokrātiju, kā varas atbildību tautas priekšā.
Pirmkārt, pilsoņiem ir jābūt iespējai efektīvi piedalīties valsts pārvaldē un veidot politisko dienaskārtību.
Otrkārt, pilsoņiem ir jābūt pietiekamām zināšanām un iespējai kvalitatīvi spriest par vienu vai otru jautājumu.
Treškārt, balsu svaram ir jābūt vienādam katram pilsonim.
Ceturtkārt, tautai ir jātic, ka tai pieder galīgā kontrole pār vienu vai otru jautājumu.
Šie demokrātijas pamatpostulāti Latvijas valstī tiek izpildīti daļēji vai nepilnīgi.
Pirmkārt, patstāvīgi tiek likti šķēršļi pilsoņu līdzdalībai. Vai nu tas ir administratīvi (parakstu vākšanas izmaksas, nepiemērotie referendumu laiki) , vai politiski un populistiski.
Otrkārt, diskusiju kvalitāte politiķu vidū, tai skaitā Saeimā ir zema. Tauta tiek baidīta ar haosu, krieviem un ekonomisko pagrimumu, ja tā ņems dalību referendumos.
Treškārt, Latvijas demokrātijā, nav vienāds balss spēks bagātam un nabagam, vai pat vidusšķiras pārstāvim. Liela daļa partiju i oligarhu kabatas partijas un kamēr partiju pamatizdevumi netiks segti no budžeta, tikmēr tikai daži pilsoņi, izmantojot savu naudas maku spēs noteikt politisko dienaskārtību.
Ceturtkārt, Latvijas tautai nepieder kontrole, pār lēmumiem, jo politiķi var atklāti ņirgāties par tautas prasībām pēc citas politikas vai lielākas pensijas, bet tauta nespēj pat šos politiķus pārmācīt, viņus atsaucot vai kā citādi sodot.
2.augusta referendums ir par to, lai politiķi saprastu, ka viņiem ir jāatbild savas tautas priekšā. Ir jocīgi dzirdēt argumentus no vadošiem Latvijas politiķiem, kuri nevis argumentē par konkrētu problēmu, bet aicina tautu nebalsot vispār. Būtu labi, ja šie politiķi saņemsies un līdzīgi darīs arī Saeimas vai pašvaldību vēlēšanās, aicinot savus vēlētājus palikt mājās. Tas man atgādina padomju laikus, kad augstskolas funkcionāri nevēlējās, lai es brīvdienās eju uz specarhīvu, jo varētu izlasīt par daudz no vēstures materiāliem. Savukārt, argumenti pret pašu 2. augusta referenduma saturu ir primitīvi, jo apgalvo, ka mēs varam nonākt līdz mazākuma diktatūrai, ja 25% vēlētāju spēs lemt par saeimas atlaišanu. Muļķības. Mazākuma, ļoti izteikta mazākuma diktatūra mums ir tagad, kad daži lemj par visiem. Ja referendums būs sekmīgs, visa tauta iegūs lielākas lemšanas tiesības. Atbilde uz iespējamo 25% tautas diktātu ir vienkārša un demokrātiska – pilsoni, nesēdi mājās, bet piedalies. Nepiedaloties, tu neizbēdz no politikas un atbildības, Tu tikai uzdāvini savu balsi citam, tam kurš lems tavā vietā, ja sēdēsi mājās.
23. augusta referendums ir par sociālu lietu. Vairāk, kā desmit gadu, valsts un valdība ir ignorējusi lielas sabiedrības daļas neaptveramo nabadzību. Ja tu esi nabags, tev nav laika domāt par politiku un demokrātiju, Tu domā kur ņemt naudu, lai uzturētu savu ģimeni. Kā mēs redzam no varas aprindu argumentācijas, viņiem nevajag lai Tu piedalies! Strādā, svīsti un turi muti un arī savu balsi azotē. Ja mēs nespēsim radīt sociāli taisnīgāku ekonomisko sistēmu Latvijā, mēs nespēsim arī radīt stabilāku demokrātiju un tautas kontroli pār varu. Ja mēs to negribam, tad mums visiem kopā ir jāiet un jāpiedalās abos šī gada referendumos 2. un 23. augustā. Šie ir referendumi par demokrātiju un labklājību un pret varas patvaļu, aroganci un naudas spēku pār cilvēku. Daudzi no mums ir zaudējuši ticību šai valstij un sev. Tagad ir jautājums, vai mēs zaudēsim arī cerību. Ja šīs abas lietas zudīs, mēs pazaudēsim arī mīlestību pret Latviju un tad tiešām šīs valsts pastāvēšana būs apdraudēta, jo valsts esam mēs, bet mēs būsim zaudējuši paši sev.