Kaut arī bērnu skaits Rīgas pirmskolās gadu no gada palielinās, tomēr daudz straujāk pieaug rindā stāvētāju skaits. Pašlaik neapmierināti ar to, ka viņu bērnus nav bijis iespējams iekārtot Rīgas pirmsskolās, ir vairāk nekā trīs tūkstošu bērnu vecāki.
Arvien saasinās arī pirmsskolu darbinieku vakanču problēma. Trūkst tehnisko darbinieku, trūkst auklītes, bet visvairāk – pirmsskolas pedagogu. Pašlaik Rīgas pirmsskolās ir brīvas vairāk nekā četri simti pedagogu amata vietas, ja uzskaita arī, tā saucamās, slēptās vakances, proti, tās likmes, ko, strādājot virsstundas, nosedz iestādēs strādājošie pirmsskolu skolotāji. Tas nozīmē, ka pirmsskolās nepieciešami aptuveni 15% pirmsskolu pedagogu, saglabājoties tendencei palielināties vakanču skaitam.
Vidējā pirmsskolas skolotāja alga Rīgā ir nedaudz lielāka par 350 latiem mēnesī pirms nodokļu nomaksas (ieskaitot Rīgas domes piemaksas), bet gada beigās tā, iespējams, varētu pārsniegt 400 latus. Kaut arī algas visai strauji palielinās, tomēr atrisināt tuvāko gadu laikā vakanču problēmu, palielinot vien atalgojumu, diez vai izdosies.
Kā rīkoties? Samierināties ar to, ka trūkst darbinieku, un necensties palielināt vietu skaitu pirmsskolās, vai pat gatavoties grupu skaita samazināšanai? Tādā gadījumā rinda, protams, taptu vēl garāka. Vai ir iespējami citi risinājumi? Nenoliedzami, ka šādi risinājumi pastāv, tāpēc vēlos pievērst uzmanību vienam no tiem.
Kā zināms, pašlaik katras pašvaldības pirmsskolas grupiņas bērnus aprūpē divas pirmsskolas skolotājas un viena pirmsskolas skolotājas palīdze jeb, lietojot ierastāku terminoloģiju, auklīte. Šo kārtību ir iespējams mainīt. Jaunākajās (it sevišķi), bet vajadzības gadījumā arī vidējās grupiņās varētu strādāt divas auklītes un viena pirmsskolas skolotāja. Šādām izmaiņām būtu vairākas priekšrocības. Pirmkārt, pirmsskolas skolotājai (darbiniecei ar augstāko pedagoģisko izglītību un atbilstošu kvalifikāciju) rastos iespēja veltīt lielāku uzmanību tiešajam pedagoģiskajam darbam. Tādējādi samazinātos ne tikai kopējais pirmsskolas skolotāju skaits, bet arī pieaugtu šīs profesijas prestižs. Otrkārt, algas starpību (pašlaik pirmsskolas skolotājas atalgojums pārsniedz auklītes atalgojumu par vairāk nekā 100 latiem) būtu iespējams sadalīt, palielinot atalgojumu gan pirmsskolas skolotājai, gan abām auklītēm. Tiesa, šādā gadījumā jāveic izmaiņas finansējuma, tostarp Rīgas domes piemaksu, sadales kārtībā.
Var jau iebilst, ka trūkst ne vien pirmsskolu skolotājas, bet arī auklītes, turklāt tām nav pedagoģiskās izglītības. Tomēr, tā kā arī turpmāk pirmsskolas skolotāja, strādājot pilnu darbadienu, pavadītu dienas lielāko daļu (no tām divpadsmit stundām, ko bērni pavada pirmsskolā) kopā ar bērniem, principiālām izmaiņām pedagoģiskajā procesā un pirmsskolas izglītības programmas īstenošanā nevajadzētu notikt. Savukārt, ja zināšanas un prasmes ir jāpapildina auklītēm, to var izdarīt, plānojot tālākizglītības kursus. Galu galā liela apmulsuma un neskaidrību gadījumā ir iespējams tuvāk iepazīties arī ar citu valstu, kur izveidota līdzīga sistēma, piemēram, Francijas pieredzi.
Un vēl. Ja notiktu pāreja uz modeli – viena pirmsskolas skolotāja, divas auklītes – varbūt lielāka interese un lielākas iespējas strādāt pirmsskolā rastos arī tām jaunajām māmiņām (varbūt arī tēviem), kuru bērni apmeklē pirmsskolu un kuri vēlētos būt sava bērna tuvumā viņa dzīves pirmajos gados.
Protams, šis modelis nav jāievieš triecientempā un vienlaicīgi visās pirmsskolās. Taču, ja kādā no pirmsskolām hroniski trūkst skolotājas, tad iestādes vadītājai vajadzētu būt izvēles brīvībai un tiesībām elastīgi izraudzīties to darba organizācijas veidu, kas konkrētajos apstākļos ir vispiemērotākais. Un, kas zina, varbūt laika gaitā iepriekšminētais pilotprojekts apliecinās savu dzīvotspēju un kļūs par visnotaļ atzītu un pieņemamu pirmsskolas darba organizācijas veidu.