* Viņi zina, kādas ir robežlīguma noslēgšanas diplomātiskās iespējas (piemēram, kontekstā ar ES prezidējošās Vācijas attiecībām ar Krieviju, tai skaitā enerģijas/tranzīta jomā), bet, visticamāk, nedrīkst publiskot visas šīs zināšanas. * Viņi zina, ka līguma noslēgšana šobrīd likvidēs virkni Krievijas ieganstu savstarpējo ekonomisko un biznesa darījumu vides uzlabošanai un cer, ka pēc šī jautājuma varēs vienoties ar Krieviju (kā arī Vāciju un citiem sabiedrotajiem Eiropā) par nopietniem projektiem, piemēram, enerģijas tranzītā. Bet pamatoti uzskata, ka šie plāni var arī neīstenoties un tāpēc izvairās solīt pārāk konkrētus labumus. Savukārt 1997. gadā saskaņotā robežlīguma parakstīšanas oponentiem ir visas iespējas prasīt „ideālo, taisnīgāko, vislabāko” risinājumu no tiesiskā, vēsturiskā, morālā, psiholoģiskā viedokļa. Un darīt to gan patiesās rūpēs par Latvijas valstiskumu, gan centienos iekšpolitiski vājināt sāncenšus. Neredzu šajā diskusijā īpašu valstisku dramatismu. Satversmes aizsargātais demokrātiskais process darbojas. Valdība var parakstīt robežlīgumu, Saeima to ratificēt, par valsts nepārtrauktības drošību norūpējušies deputāti var vērsties Satversmes tiesā un galu galā pat, iespējams, nonākt līdz tautas nobalsošanai. Latvijas tautai ir gana veselā saprāta, lai pieņemtu pareizo lēmumu un apstiprinātu gan Latvijas reālo robežu, gan valstiskuma nepārtrauktību.
Robežlīgums: iespējamā māksla
Diplomātija ir māksla sasniegt iespējamo. Arī robežlīguma jautājumā. Māksla sasniegt nevis vislabāko (kas visbiežāk ir neiespējami), bet gan labāko iespējamo konkrētajos apstākļos. Premjeram, prezidentei un Latvijas diplomātiem sabiedriskajā diskusijā par robežlīguma noslēgšanu ir vairāki nopietni ierobežojumi: * Viņi visprecīzāk zina, ko konkrēti šobrīd ir un ko nav iespējams panākt sarunās ar Krieviju, tāpēc ir spiesti piedāvāt un aizstāvēt nevis vislabāko, bet gan iespējamo risinājumu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.