No 4. līdz 23.martam galerijā Daugava būs skatāma gleznotājas Sandras Krastiņas izstāde Vai kādam tas jāstāsta? Tā apvieno 11 jaunas un vienu pirms trijiem gadiem tapušu gleznu: "Man bija svarīgi, lai var redzēt, ka ceļš jau ir aizsākts un nav pilnīgi no gaisa grābts." Gleznotāja uzsver nosaukuma divdabību — no vienas puses, tas ir stāsts, ko visi labi zina un kas nevienam nav jāstāsta, no otras puses — caur glezniecības valodu tas nav tik viegli vārdos izstāstāms, turklāt stāsts ir ļoti intīms.
Sandras Krastiņas izstāde Vai kādam tas jāstāsta? galerijā Daugava"Protams, tās bildes ir ļoti sievišķīgas. Šajā izstādē es stāstu par savām sajūtām un sevi," S.Krastiņa neslēpj, ka gleznojot reizēm sevi pieķērusi šaubās — varbūt to labāk nestāstīt? Vai nav kļuvusi pārāk atklāta? Jo gleznās ienāk izjūtas, ko viņa sarunā nemaz neatklātu. Tad atmetusi ar roku — kāda jēga no mākslinieka, kurš nav atklāts?... S.Krastiņa darbnīcā ir izkārtojusi izstādes gleznas un pa kārtai raksturo. "Vispārzināmas lietas — tā ir Kristāla kurpīte. Katra sieviete gaida savu princi jebkurā..." gleznotāja sāk smieties un pabeidz ar vārdiem "jebkurā vecuma grupā". Šis ir pirmais darbs, kas tapis izstādei. Gleznotājai bijis svarīgi, "cik sieviete apakšā šim izaicinājumam ir plika". Izaicinājumam meklēt kurpīti, kuras nav. Tālāk redzam lielas papīra sniegpārslas, pielīmētas ar līmlenti (gleznotu!) pie sienas. "Papīra izgrieztā nosacītā greznība. Svētki. Nekā it kā nav, ir tukša siena, tu izgriez vienkārši papīru, pielīmē ar skoču milzu pārslas," S.Krastiņa ievada nākamās gleznas noskaņā. "No šīs gleznas radusies otra dimensija — telpa un meditācija par sienas tēmu. Izgrieztas lellītes, papīra sniegpārslas, dzimšanas dienas tortes svecītes...Tas ir tik nosacīti, īstenībā — nekas. Bet caur šiem vairākiem "nekas" es veidoju savu stāstu." S.Krastiņa vērš uzmanību uz gleznu Novilktie svārki: "Protams, Novilktie svārki, sieviete ir plika, tas man pašai likās ļoti jēdzieniski." Kristāla kurpīte, Novilktie svārki, Leļļu deja...Edgars Vērpe esot ienācis darbnīcā un teicis: "Es nesaprotu, kādos bērnības apcirkņos tu rocies?!" Bet gleznotājas dēls, kurš mācās filozofos, savukārt izstāstījis visu. Nav vis bērnības, bet gan viņas pašas, pieaugušas sievietes, apcirkņi. "Latviešu māksla ir harmonizējoša — no tās ādas neizlēksi. Par problemātiskām lietām runā harmonizējoši, un tas īstenībā ir trūkums," atbild S.Krastiņa, vaicāta, vai norises sabiedrībā viņu kā mākslinieci neprovocē ņemt piemēru no sociāli kaismīgā un ironiskā mākslinieka Ivara Poikāna.
*
Izstāde
Sandra Krastiņa. Vai kādam tas jāstāsta? Galerijā Daugava 4.III — 23.III