Līdz 7. augustam galerijā ISSP Berga bazārā ir aplūkojama jaunās mākslinieces Ievas Raudsepas personālizstāde Tā varētu tevi arī aprīt. "Kad mācījos vidusskolā, mēs kopā ar draugiem bieži devāmies braucienos ar prāmi. Mūs pievilka tā brīvā atmosfēra," stāsta Ieva. Viņas videodarbu ir iedvesmojuši notikumi uz prāmja, kas kursē starp Rīgu un Stokholmu. Līdz ar izstādes atklāšanu tika atvērta arī Ievas Raudsepas fotogrāmata Kruīzā, kurā ir apkopotas uz šī prāmja uzņemtās fotogrāfijas no 2014. līdz 2016. gadam. "Projekta sākumu atceros ļoti spilgti. Tas bija 2014. gada 1. janvāris, kad kopā ar draudzenēm devos ceļojumā ar prāmi. Tas bija pustukšs. Jūra bija aizsalusi. Mums bija vislētākās kajītes pašā apakšā zem automašīnu klāja. Mēs varējām dzirdēt, kā lauž ledu. Tā bija neomulīga sajūta," atminas māksliniece.
Tieši toreiz Ieva Raudsepa ir uzņēmusi pirmās fotogrāfijas uz prāmja ar savām draudzenēm – bez jelkāda tālejoša mērķa. Vēlāk, atskatoties uz šiem attēliem, viņa ir sapratusi, ka prāmis var būt metafora tam, kā cilvēks jūtas astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā. "Tev apkārt ir jūra, kas reizē ir gan skaista, gan biedējoša. Tas ir sajūtu kontrasts, ko tu nepārtraukti piedzīvo. Tie ir gan augsti pacēlumi, gan dziļi kritumi," viņa saka.
Ballītes virpulī
Pēc tam Ieva Raudsepa vairākkārt ir atgriezusies uz prāmja klāja – dažkārt viena, dažkārt kompānijā, kas ir palīdzējusi izvairīties no pārāk lielas distances starp viņu un pārējiem pasažieriem. "Mēs turpinājām ballēties, un pa vidu tam visam tika uzņemtas fotogrāfijas. Man bija svarīgi parādīt, ka esmu daļa no tā visa. Man nebija vēlmes veidot projektu, kas pasmietos par cilvēkiem vai tamlīdzīgi," akcentē māksliniece.
Ieva Raudsepa ir dokumentējusi gan paziņas, gan cilvēkus, ar kuriem ir iepazinusies ceļojumos. Viņa atzīst, ka nav nodarbojusies ar savu izvēlēto varoņu "diriģēšanu": "Kā viņi gribēja, tā arī darījām." Šim nolūkam māksliniece ir izmantojusi tā saukto snapshot kameru un zibspuldzi. 2016. gada pavasarī ar šī procesa rezultātu varēja iepazīties K. K. fon Stricka villā, kur bija skatāma ISSP starptautiskās meistarklases absolventu izstāde Mixtape.
No šīs fotogrāfiju sērijas ir raisījusies doma par fotogrāmatas izdošanu. "Pirms diviem trim gadiem fotogrāmatu izdošana piedzīvoja īstu bumu. Turklāt fotogrāmata ir ļoti laba fotoprojekta nobeiguma forma – neliela izmēra konteiners, kurā viss tiek sakompresēts," norāda Ieva Raudsepa. Viņas topošās fotogrāmatas makets tika izraudzīts Amsterdamas fotogrāfijas festivāla Unseen Dummy Award konkursa finālam.
Atkārtojums
Nedaudz vairāk nekā pēc diviem gadiem māksliniece ir saņēmusi piedāvājumu no jaunizveidotās izdevniecības Milda Books (tās uzmanības centrā ir fotoprojekti no Centrālās un Austrumeiropas) izdot viņas fotogrāmatu un pavadīt šo notikumu ar personālizstādi. "Es sapratu, ka negribu izdrukāt tās pašas fotogrāfijas, kas ir fotogrāmatā, bet gribu radīt jaunu darbu, kam būtu saikne ar notikumiem uz prāmja un kas atspoguļotu tēmas, par kurām esmu sākusi domāt maģistrantūras laikā," uzsver Ieva Raudsepa, kura pirms pāris mēnešiem ir absolvējusi Kalifornijas Mākslas institūtu (CalArts).
Māksliniece ir radījusi divpadsmit minūšu videodarbu, kas pastāvīgi atkārtojas. Tas ir daļēji fiktīvs, daļēji dokumentāls stāsts, kurā triju aktieru – Frederika Anosova, Sabīnes Marijas Cveiģeles un Elizabetes Šatalovas – atveidotie jaunieši meklē savu pazudušo biedru. Viņi klīst pa prāmi un nokļūst dažādās tur piedāvātajās izklaidēs (operators Reinis Aristovs).
Savā videodarbā Ieva Raudsepa spēlējas ar kontrastiem, piemēram, saulriets un vējš matos pret Miķeļa Putniņa skaņu celiņu. "Tie ir komponēti trokšņi, kas mijas ar jūras šalkoņas un prāmja dūkoņas ierakstiem," atklāj māksliniece. Viņa ir domājusi par to, kā jaunieši tiek attēloti populārajā kultūrā un kā viņi jūtas patiesībā. Ieva Raudsepa ir ievietojusi savus varoņus reālā vidē, bet liek viņiem runāt dialogus, kas ir acīmredzami iestudēti un nepārtraukti atkārtojas. "Jo tu atkārto reklāmu vairākas reizes pēc kārtas, jo ticamāka tā kļūst. Jo tu atkārto kādu vārdu vairākas reizes pēc kārtas, jo absurdāks tas kļūst. Atkārtojumam ir dubultfunkcija, kas ietver potenciālu gan radīt, gan atņemt jēgu,» viņa uzskata.
Ko tu gribi pateikt
Ieva Raudsepa ir ieguvusi bakalaura grādu filosofijā Latvijas Universitātē, mācījusies ISSP skolā un piedalījusies Starptautiskās Fotogrāfijas vasaras skolas meistarklasēs. Pirms trijiem gadiem māksliniece ir izšķīrusies par maģistra grāda iegūšanu mākslā un pieteikusies piecās skolās Eiropā un piecās ASV. Par labu Kalifornijas Mākslas institūtam viņa ir nosvērusies piedāvātās stipendijas un starpdisciplinārās programmas dēļ.
Mikipeles un Donalda Daka autora Volta Disneja dibinātā skola ir slavena ar savu konceptuālo ievirzi un uzsvaru uz kritisko teoriju. Konceptuāla ir arī tajā pasniegtā fotogrāfija, kurā formālajam ir sekundāra nozīme. "Lielu iespaidu uz to ir atstājis amerikāņu fotogrāfs, viens no bijušajiem CalArts pasniedzējiem Alans Sekula (1951–2013). Viņa pazīstamākais darbs ir Fish Story, kurā mākslinieks septiņu gadu garumā ir dokumentējis ostas un ostu pilsētas un kurā skan globalizācijas kritika," piebilst Ieva Raudsepa.
Šajā skolā tiek piedāvāta brīvība izteikties tādā medijā, kādā tu vēlies. "Vissvarīgākais ir tas, ko tu gribi pateikt. Man joprojām ir būtiska tā sauktā amatniecība un estētiskā puse, bet mūsdienu pasaule ir tik daudzslāņaina, sarežģīta un pretrunīga daudzās lietās, kas ar mums notiek, ka tas neierakstās tava vai vispār viena medija robežās," atzīmē māksliniece. Viņa līdzās fotogrāfijai Kalifornijas Mākslas institūtā ir izvēlējusies kursus arī animācijas, grafiskā dizaina, video un rakstīšanas nodaļā.
Atpakaļ Losandželosā
Savu CalArts diplomdarbu Ieva Raudsepa ir veidojusi kā video, kas sastāv no divām daļām. Tajā ir redzamas kādas aktrises proves lomai stāstā par viņas varones ceļojumu un pats kino ceļojums. "Šajā videodarbā mēs dzirdam, kā aktieru atlases režisors saka, lai viņa raud, un viņa raud. Par spīti tam, ka skatītājam ir dota šī informācija, viņam rodas sajūta, ka viņa raud pa īstam. Tā mēs patērējam lietas arī savā ikdienā, piemēram, Instagram. Lai gan tajā ir redzama ļoti selekcionēta "realitāte", mēs tik un tā tai noticam un tādējādi radām priekšstatus par pasauli, par to, kas ir un nav īstenība."
Uz jautājumu, vai viņu kā fotogrāfi nesatrauc mūsdienu pasaules attēlu pārbagātība, māksliniece atbild noraidoši. Kameras telefonos ir padarījušas fotografēšanu par ļoti demokrātisku instrumentu, kuru katrs izmanto pēc saviem ieskatiem. "Tas, kas mani satrauc, ir tas, ka saturs, ko mēs radām, tiek nepārtraukti novērots un analizēts. Telefons nodod informāciju, kur es atrodos, tas, iespējams, dzird, ko es runāju. Ja mēs tagad runātu par bambusa zobu birstēm, iespējams, pēc kāda laika Instagram parādītos reklāma ar bambusa zobu birstēm," domā Ieva Raudsepa.
Tagad māksliniece plāno atgriezties Losandželosā un palikt tur vismaz līdz nākamajai vasarai. Viņai ir padomā divi projekti, kurus gribētu realizēt kopā ar saviem bijušajiem Kalifornijas Mākslas institūta kursabiedriem. "Runā, ka tajā pilsētā, kurā esi mācījies maģistrantūrā, ir vērtīgi padzīvot vēl kādus trīs gadus pēc tās beigšanas, lai nostiprinātu profesionālās un cilvēciskās attiecības, kas radušās studiju laikā. Losandželosa ir laba vieta, kur padomāt par savu nākamo soli," piebilst Ieva Raudsepa.