Taču pietiekami bieži ir arī tādas filmiņas, kurām piekabināt klāt vārdu "dokumentāla" nozīmē šī jēdziena visabsolūtāko devalvāciju, un diemžēl Rīgas festivāla programmā ir iezadzies arī viens šāds gara darbs. Runa ir par gados jaunā amerikāņa Dilana Eiverija filmu "11. septembris. Cita versija". Angļu valodā šis darbs pazīstams zem nosaukuma "Loose Change" (Sīknauda), un filmā jauneklis cenšas "pierādīt", ka baisie notikumi 2001. gada 11. septembrī bija Amerikas Savienoto Valstu valdības sazvērestības rezultāts. Aizsardzības ministrijā (Pentagonā) patiesībā neietriecās neviena lidmašīna, tā bija raķete. Filmas "United 93" rezultātā arī Latvijā pazītā lidmašīna, kura, iespējams, bija domāta vēl kādas citas celtnes iznīcināšanai, bet nogāzās kādā Pensilvanijas štata laukā, patiesībā nemaz nenogāzās, jo visi pasažieri bija sazvērestības dalībnieki. Un tādā garā un vīzītē. Filmu izplata Internetā par maksu, kinoteātros vismaz līdz šim tā nav manīta.
Lieki teikt, ka pierādījumi gan par United 93 nogāšanos, gan arī par American Airlines reisa 77 ietriekšanos Pentagonā ir nepārprotami un absolūti skaidri. Sazvērestības teorētiķiem jau ļoti labpatiktos, ja izrādītos, ka 11. septembra notikumus inscenēja Džordžs Bušs, ka Elviss Preslijs ir dzīvs un ir atrodams Dienvidamerikā kopā ar Džonu Kenediju un Džonu Lenonu u.tml. Tomēr ir arī jautājums par veselo saprātu. Ir taisnība, ka ļoti daudz ko par 11. septembra notikumiem mēs nezinām vēl joprojām, ne mazums tāpēc, ka Dž. Buša valdība nākamajā dienā pēc notikumiem ļāva vairākiem desmitiem Osamas Binladena radinieku izlidot no ASV -- todien tā bija vienīgā lidmašīna amerikāņu debesīs, un nepārprotami ir bijis skaidrs, ka Buša ģimenei sakari ar Saūda Arābijas karalisko ģimeni ir svarīgāki par ASV drošību. Tāpat ASV valdība bijusi skandalozi nevērīga pret tiem daudziem simtiem cilvēku, kuri dzīvībai un veselībai bīstamos apstākļos darbojās sabrukušā Pasaules tirdzniecības centra teritorijā, meklēja dzīvos, apglabāja mirušos un tā tālāk. Taču no tā neizriet, ka procesam nebija nekādas saistības ar teroristiem. Tiem, kuri vēlas tā domāt, derētu atcerēties veco teicienu "Prātiņ, nāc mājās".
Savukārt Rīgas festivāla organizētājiem vajadzētu padomāt, kāpēc Dilana Eiverija gara darbs īpaši plašu izplatīšanu pasaulē nav guvis, un vai patiešām šī festivāla spalvas šāds darbs īpaši spodrinās. Reklāmā, kuru šodien nekritiski ir pārpublicējusi arī Diena Undīnes Adamaites reportāžā, ir apgalvots, ka filma esot "skrupuloza 2001. gada uzbrukumu tiešo reportāžu, aculiecinieku stāstu, lietišķo pierādījumu analīze." Laikam jārunā nevien par sazvērniekiem, bet arī par lētticīgiem viņu izplatītās "informācijas" uztvērējiem.