Segliņa kungs, vai joprojām baidāties?

Toreiz runāju ar Mareku Segliņu, jo savulaik viņš Andra Šķēles un Andra Bērziņa valdībā bija iekšlietu ministrs, tādēļ Segliņam vajadzēja „pazīt drēbi”. Sarunā nekādi pārsteidzoši atklājumi netika pausti, varēja vien piekrist bijušā ministra sacītajam, ka, pirmkārt, vajadzīga nauda; otrkārt, vajadzīgs nopietns partijas atbalsts, iekšlietām jābūt vienai no valdības prioritātēm un, treškārt, vajadzīgas iekšējās reformas ministrijā, jo rutīna un ilgstoša savstarpējā pazīšanās darbu bremzē. Tomēr sarunā pavīdēja kāda ļoti satraucoša un bīstama lieta – politiķa bailes no kaut kādas organizētas sistēmas, kura darbojas ministrijas struktūrā un pret kuru ministrs ir bezspēcīgs: „Kas notiek Ekonomikas policijā? Vēl ne reizi nav nācies dzirdēt no uzņēmējiem kādu labu vārdu par šīs policijas darbu... Esmu dzirdējis stāstus par to, cik, kam un kur jāmaksā, bet diemžēl neviens neraksta iesniegumus par to, kādas summas ir jāmaksā par lietas izbeigšanu. Atceros kādu gadījumu ar lietu, kuru gribēja izbeigt un par to tika piedāvāta samaksa. Atbildes skanēja, ka tas nav iespējams un tā neviens nerīkojas, līdz beidzot viena no pusēm atklāti pateica, ka esam parasti muļķi un ka viņi jau sen visu samaksājuši. Protams, nevaru apgalvot, ka tika samaksāts, bet lieta pamazām izplēnēja, un nekas nenotika jeb pareizāk sakot, viss notika tā, kā gribēja tie, kuri apgalvoja, ka ir samaksājuši par sev vajadzīgo lietas iznākumu. Vai tiešām ne Valsts policijas priekšnieki, ne arī KNAB nezina stāstus, kas klīst sabiedrībā un negrib noskaidrot patiesību? Droši vien ir dzirdējuši ne mazāk kā es vai citi cilvēki. Varu gan atgādināt par vienu lietu – daudzus noziegumus atklāj, pamatojoties uz operatīvo informāciju. Mūsu valstī nauda operatīvās informācijas pirkšanai praktiski netiek paredzēta, jo informācijas pirkšanai domāti pieci, desmit lati. Kādu informāciju par piecīti var nopirkt lietās, kurās reizēm apgrozās miljoni? Ir jābūt reālai naudai, ko maksāt informācijas piegādātājiem, bet mēs šo jomu esam aizlaiduši postā. Ja būtu ideālā situācija, par kuru jūs runājāt – ir finansējums un ir nopietns un garantēts valdības atbalsts reformām – vai jūs ķertos klāt Ekonomikas policijai? Patiesībā mazliet jau nožēloju pirmīt sacīto – es zinu, ko darītu, ja būtu tā un tā. Mani pašu vienmēr ir kaitinājuši cilvēki, kuri gudri runā par to, ko darītu, ja notiktu tā vai citādi. Labi, man ir skaidrs, kas ir jādara, bet par to gudri runāt laikam tomēr ir muļķīgi. Un tomēr – vai var tikt galā arī ar Ekonomikas policijas problēmām? Esmu pārliecināts, ka to var izdarīt – ir jābūt motivācijai, pilnvarām un arī, kā mēdz sacīt, ir jābūt aknām. Kad strādāju ministra amatā, daudzi un dažādi cilvēki nāca parunāties un pastāstīja dažādas lietas par savstarpējiem sakariem, veidiem, kā nokārtot visu savās interesēs un tamlīdzīgi. Reiz kāda augsta ranga ministrijas darbiniekam ieminējos, ka vajadzētu kaut ko darīt Ekonomikas policijā. Viņš atbildēja, ka viņam ir bail, jo viņš zinot, kādas lietas tiek risinātas un kādas summas tur apgrozās. Redzēju, ka tie nav tukši vārdi. Tāpēc saku, ka var paveikt arī bīstamas lietas, ja vien ir finansējums un nopietns atbalsts. Pretējā gadījumā lielais darītājs kļūs par lielgabalu gaļu. Līdzko tiks aizskartas lielas lietas, kurās apgrozās milzīgas naudas summas, atklātībā parādīsies dažāda veida iznīcinoša informācija par darītājiem un jārēķinās arī ar nopietnām provokācijām. Ministram ir jāspēj garantēt drošība un normāla alga arī izmeklētājiem, kuri ir ar mieru godīgi strādāt un atbalstīt pārmaiņas.” Kā zināms, Mareks Segliņš atkal ir nupat tapušās Godmaņa valdības iekšlietu ministrs. Nauda operatīvās informācijas pirkšanai  laikam gan joprojām budžetā nav paredzēta, bet dienas gaismu gaida grozījumi kriminālprocesa likumā, kas ļautu atklāt arī pirms dažiem gadiem intervijā ar Segliņu pieminētos miljonus, kuri “apgrozās”. Vai Marekam Segliņam un Tautas partijai joprojām ir bail?