Noslēdzot projekta Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā prezentāciju Rīgā, varam secināt, ka arī šajā aspektā mēs esam savā ziņā izredzētie, jo kā vienota komanda spējām pievērst uzmanību Baltijas valstīm gan kultūras, gan politiskajā un diplomātiskajā līmenī, neatstājot vienaldzīgus izstādes apmeklētājus Parīzē, Tallinā, Viļņā un Rīgā. Mēs esam devuši savu ieguldījumu, atklājot Baltiju Francijai un Eiropai un vienlaikus pierādot paši sev, ka spējam kopā piepildīt jaudīgas idejas. Loransa Dekāra vairākkārt atgādināja, ka Eiropa ir vienota ne tikai politikā, bet arī kopīgu kultūras vērtību radīšanā. Šī pārliecība, kas ir viens no Orsē muzeja izstāžu politikas stūrakmeņiem, ļāva parādīt, ka mazzināmās Baltijas mākslinieku devums līdzās pazīstamu meistaru darbiem pieder vienotajam Eiropas kultūras mantojumam. Varam piebilst, ka ar savu "nepieradināto dvēseļu" sentimentu mēs esam sevi apliecinājuši kā savdabīgu Eiropas kopīgo vērtību daļu. Šajā kultūras dialogā atklājas Baltijas valstu savdabība, un tieši šobrīd tās kā vienots ģeopolitisks veselums no jauna sāk apzināties savas kopības priekšrocības un radošās dvēseles spēku – saka projekta Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā vadītāja, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja Ginta Gerharde-Upeniece.
Vairāk kamerraksturs
"Šī izstāde par 99 procentiem būs identiska Orsē muzejā redzamajai," atklāj Latvijas Nacionālā muzeja izstāžu kuratore, mākslas zinātniece Dace Lamberga. Šobrīd ir vērts no jauna uzmeklēt un iepazīties ar viņas 2019. gadā izdevniecībā Neputns izdoto pētījumu Latvijas māksla simbolisma laikmetā. «No savas puses pielikām tikai vēl dažus darbus – vienu Rozentāla un divus Pērles darbus, kurus nevarēja sūtīt uz Parīzi saglabāšanas dēļ,» stāsta Dace Lamberga.
Vaicāta, kas viņu pārsteidzis kuratora Rodolfa Rapeti darbu atlasē un vai viņa mēģinājusi to ietekmēt vai vismaz ievirzīt, mākslas zinātniece saka: "Jā. Drusku gan centos no kaut kā atrunāt un šo to piedāvāt. Nezinu, cik piedāvāja igauņi un lietuvieši. Es piedāvāju 150 darbu. Bija tāds kuriozs kā Emīlija Gruzīte. Teicu, ka mums ir tikai viens viņas darbs un viņu vispār nezinām, un viņa nav arī īpaši profesionāla. Bet Gruzīte šajā izstādē tomēr ir vienīgā sieviete. Braucām ar Rapeti kopā uz Tallinu, Viļņu, Kauņu, tad redzēju, ka lietuviešu un igauņu piedāvātā kolekcija ir šaurāka. Mums tomēr ir daudz vairāk darbu. Īpaši pierunāt Rapeti nevajadzēja. Parādīju viņam ļoti agrīnus Vidberga zīmējumus, viņš teica – jā, tos viņam vajagot."
Gan Dace Lamberga, gan LNMM Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītāja Aija Brasliņa uzsver, ka izstāde vairāk atklāj "franču skatījumu" un tajā pārstāvētajam simbolismam vairāk ir kamerraksturs. "Vāciskais viņiem ir svešs, viņi ir pret to," stāsta Dace Lamberga. Nav izvēlēti, piemēram, Jaņa Rozentālda darbi Melna čūska miltus mala un Kārdināšana, apejot Šveices simbolisma meistaram Arnoldam Beklinam radniecīgās drūmās kārdināšanas un erotisma ainas. Dace Lamberga atceras, ka franču kuratoru drīzāk sajūsminājusi Ādama Alkšņa atainotā skriešanās, kur velns dzenas pakaļ zaķim. "Latviešu velns ir tāds pamuļķis, tas nav nekāds sātans. Tāds, kuru katrs var aptīt ap pirkstu," uzsver Dace Lamberga. Savukārt igauņu mākslinieki ietekmējušies no sava eposa Kalevdēls.
"Kumu izstādes pavadošajā konferencē gatavoju referātu par Rozentāla Arkādiju. Protams, gadsimtu mijā visi tiecās uz Parīzi. Mūsu simbolismā satek visdažādākās ietekmes, sākot no Pēterburgas laika Mir iskusstva, ārpusakadēmijas modernās mākslas dzīves, kas bija pieejama Pēterburgā, protams, ziemeļvalstu un Somijas virziens, arī Čurļonis kā tobrīd ietekmīga persona. Rīgā – galvenajā Baltijas mākslas metropolē – vēsturiski spēcīgs ir vācu mākslas iespaids. Gan Rozentāla un Borherta draudzības sakarā, gan mākslas periodikas ziņā, gan orientācijā uz mākslas centriem Berlīnē un jo īpaši – Minhenē. Tas ir kaut kas tāds, kas franču kuratoram nešķita tik ļoti izceļams," stāsta Aija Brasliņa. "Viņa izvēlē darbi, kas ļoti asociējas ar simbolismu, šobrīd ir palikuši mūsu pašu ekspozīcijā. Augšā ir apskatāmi Rozentāla un Valtera darbi, kas tikpat labi varēja veidot šīs izstādes izvērsumu."
Kā Dace Lamberga raksta savā grāmatā, rīdziniekiem 1903. gadā bijusi iespēja redzēt 38 Beklina darbus, lai gan Rozentāls nožēlojis, ka "te bij pa lielai daļai tādi gleznojumi, kādus lielais meistars, dzīvs būdams, nekad nebūtu atļāvis izstādīt: vai nu iz darbnīcas kaktiem izvilkti neizdevušies mēģinājumi, vai nepabeigti un agrākās jaunības darbi, vai nu atkal tādas lietas, kas, kādā untumā vai indispozīcijā strādātas, ir visai mazvērtīgas kā mākslas darbi paši par sevi" (Mākslas vērotājs, 1903).
"Ļoti patīkami ir saskarties ar Eiropas mākslas pētnieku, kuram ir savs viedoklis. Tas liek arī mums stingrāk pamatot savējo. Tas, kas Rapeti kungam nelikās svarīgi, man kā pētniecei lika domāt," auglīgi ierosinošo sadarbības pieredzi ar franču kuratoru rezumē Aija Brasliņa. Viņas neredzamais aizkadra darbs izstādes Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā sagatavošanā ir pavadošo tekstu radīšana Rozentāla un Pētera Krastiņa darbiem. "Man bija arī gods īsi aprakstīt izstādes tituldarbu – Johana Valtera gleznu Zemnieku meitene. Tas, kā šī meitene ne tikai pie mums Baltijā, bet arī Eiropā stingri tur šīs izstādes tēlu, ir saviļņojuši," aizkustinājumu neslēpj mākslas zinātniece. Visas uzrunātās pētnieces bez pārspīlējuma Orsē muzejā notikušo Baltijas simbolisma mākslas izstādi sauc par brīnumu.
Ģenerālkurators Rodolfs Rapeti, kurš patlaban pilda Kompjēņas un Blerankūras piļu un nacionālo muzeju direktora pienākumus, joprojām attālināti turpina strādāt ar šo projektu, interesējas par izstādes tapšanu un pēc nepieciešamības apstiprina izmaiņas.
Vērtība atšķirīgajā
2018. gadā, kad Londonas grāmatu tirgus programmā – Britu bibliotēkā – notika triju Baltijas valstu rakstnieku – Noras Ikstenas, Kristinas Sabaļauskaites un Mihkela Muta – saruna, lietuviešu rakstniece izteikti raisījās vaļā no diskusijas vadītājas pieļāvuma, ka Baltijas rakstniekus spēcīgi ietekmē folkloras motīvi. Sabaļauskaite teica, ka, viņasprāt, baltiešu kopība nemaz neesot tik liela, kā par to pieņemts runāt.
Vaicāju mākslas zinātniecēm, cik lielā mērā varam runāt par kopīgu Baltijas dvēseli vizuālās mākslas un šīs izstādes kontekstā, vai drīzāk Baltija ir ģeopolitisks jēdziens un ērtāks iznāciens mārketinga ziņā.
"Padomju laikā bija kopīgas Baltijas mākslinieku izstādes, glezniecības triennāle Viļņā, Tallinā – grafika, Rīgā – plakāti. Tajā laikā tā bija kopības izjūta, un to ļoti augstu vērtēja. Šī simbolisma izstāde rāda, ka mēs tiešām esam ļoti atšķirīgi. Vieno tas, ka visi mākslinieki bija jauni, bet profesionāli augstā līmenī. Rīgā notika izstādes, kurās piedalījās arī lietuviešu un igauņu mākslinieki. Rīgā bija ļoti daudz arī vācu mākslinieku. No vāciešiem vienīgais izstādīts ir Bernhards Borherts," stāsta Dace Lamberga. "Mūs ar lietuviešiem vieno valoda, bet vēsture un reliģija ir pilnīgi atšķirīga. Somi ir rakstījuši, ka luterāņu zemēs simbolisms ir atšķirīgs. Katoļu zemēs tas ir vairāk pompozs, ekspresīvs un emocionāls. Ar igauņiem mūs vieno tas, ka mums nav lielu kaislību. Igauņi ir somugri, un viņiem arī ir cita mentalitāte. Tieši labi, ka mēs visi esam atšķirīgi. Arī krāsu uztvere. Latviešiem no etnogrāfijas nāk ļoti smalka krāsu uztvere. Igauņiem – atturīgāka. Lai gan viņu tautastērpos ir arī ļoti krāsainas lietas. Igauņu un lietuviešu karogs liecina par viņu krāsu uztveri. Viņiem tautastērpā ir krāsas, kas mums varbūt nav īpaši tuvas. Es domāju, ka tā tieši ir vērtība, ka neesam līdzīgi, esam atšķirīgi."
Mazliet slīpi kā mežā
"Rīgas akcentu" izstādei Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpās nodrošina māksliniece Ineta Sipunova, joprojām turpinot sadarboties ar Orsē muzeja izstādes dizaineru un scenogrāfu Flavio Bonučelli. Ir saglabāts franču versijas kodols, būtiskākie dizaina citāti, bet pievienotas lokālas noskaņas un nokrāsas. Līdzīgi noticis arī Lietuvas Nacionālā mākslas muzeja Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā un Igaunijas Mākslas muzejā Kumu Tallinā.
Vaicāta, vai viņā pašā rezonē simbolisma periods, Ineta Sipunova saka: "Jā, protams. Tas ir ļoti interesants periods ar transcendences pieskaņu, aktuāls tieši mūsdienās, kad ir pandēmija." Viņasprāt, mūsdienu cilvēks ir aizmirsis sajust dabas varenību un apzināties savu vienatni. Liela daļa gleznu ir tieši par to. Strādājot kopā ar Bonučelli un Rapeti, māksliniece piedzīvojusi interesantus "kultūras sinerģijas momentus, atklājot, kā viņi redz mūsu informatīvo lauku". Ineta Sipunova vērš uzmanību uz to, ka pie ārējās sienas nav neviena darba, viss ir izstādīts tikai uz atbīdāmajām sienām. "Gribējās vēl vairāk veidot spriedzīti uz vidu. Darbu ir tik daudz, ka nācās tomēr pieskarties arī lielajām sienām," sava darba detaļas atklāj māksliniece. Ieraudzījis Rozentālu, Rapeti teicis – tas ir vienkārši ģeniāli. "Šīs pērles tika aizvestas uz Franciju un lēnā garā iestrukturētas kosmiskajā telpā," Ineta Siponova atsauc atmiņā izstādes priekšvēsturi.
"Baltijas valstīm foršais kosmoss ar mitoloģiju ir diezgan sirsnīgi saglabājies un izgājis cauri kristietībai, Padomju Savienībai, dažādām sistēmām, iekšējā sakne ir noturēta. Frančiem tā jau ir iznīcināta, sākot ar buržuāzisko revolūciju. Tas viss tika noslaucīts, līdz ar to ir pilnīgi cits domāšanas veids. Viņiem iztrūkst šis cilvēciskais kods. Cilvēkiem tomēr vajag līdzsvaru starp racionālo un mitoloģisko, lai varētu nodzīvot. Dieva sajūta un materialitātes sajūta. Viņiem tas bija ļoti liels atklājums." Atsevišķa kosmiskā telpa Rīgas izstādē ir radīta Mikalojum Konstantinam Čurļonim, kura visuma zilajā ielokā skanēs arī viņa mūzika.
Acīs krīt dzeltena vitrīna nobriedušas labības tonī. "Tā ir gadsimtu mijas klasiskā krāsu gamma, kas varbūt Latvijā nav tik lietota. Piesātināta krāsu gamma ap gadsimtu miju ir normāla interjera sastāvdaļa. Ja izstādi būtu veidojusi tikai latviešu grupa, noteikti būtu tikai pelēkie toņi. Mūsu uztvere vienmēr nāk no dabas, Latvijas ainavas. Nevar noliegt – tā ir smalka krāsu izjūta. Flavio pats ir itālis, un nenoliedzami ir jūtama Itālijas saulainā pieskaņa," paskaidro Ineta Sipunova, akcentējot vēl kādu viņai svarīgu izstādes scenogrāfijas niansi. "Latviešiem un lietuviešiem ir izteikta ritma sajūta. Arī šeit – it kā liekas, ka viss ir strīpā, bet nav. Mazliet slīpi kā mežā. Konceptuālie ritmiņi iedod sakārtotības sajūtu."
Tieši tāpēc Inetai Sipunovai licies būtiski izstādes sākumā "iestādīt" bērzu birzs trīsstūri. "Lai ieliktu saknes, parādītu, kā mums veidojas enerģētiskais trīsstūris. Tad, kad skatītājs ienāk, lai viņu izsistu no ikdienas skrējiena. Jūs iegūstat mazu, ritmisku dabas pieskārienu un tad lēnām nākat lejā izstādē." Bērzi nāk no Bolderājas cietokšņa tīrīšanas vasarā. Māksliniece cer, ka bērzu interaktivitāte iepriecinās izstādes mazākos apmeklētājus.
Aija Brasliņa stāsta, ka vienlaikus ar izstādi izdevniecība Neputns izdevusi arī pamatīgu katalogu latviešu un angļu valodā. Paralēli, ja epidemioloģiskā situācija ļaus, ir iecerēta starptautiska zinātniskā konference Simbolisms Eiropā un Baltijas nāciju identitāte. Tajā aicināti piedalīties Francijas un Baltijas valstu lektori, kuri bijuši iesaistīti izstādes koncepcijas veidošanā un kataloga izstrādē, kā arī piedalījušies dažādās profesionālajās diskusijās, gatavojot projekta zinātnisko pamatu.
Plānota arī plaša pavadošo pasākumu programma.