Par to, ka skolās ir grūti nokomplektēt skolotāju sastāvu, rakstīts un vaimanāts jau sen. Arī skolotāji ir cilvēki, arī viņiem reizēm gribas ēst, arī viņiem ir bērni, kuri jāskolo, un tāpēc arī šajā profesijā pieteikami daudz ļaužu devušies uz ārzemēm peļņas meklējumos. Skolotāju algas pakāpeniski paaugstinātas, bet nu process apstājies valdības inflācijas apkarošanas plāna kontekstā -- vairāk par jau iepriekš sarunāto skolotāji nesaņems.
Mani šoreiz vairāk interesē reakcija, kādu Dienas materiālā pauž divas augstas valsts amatpersonas. "Es vismaz neesmu saskāries ar tādu problēmu, ka mums nebūtu skolēniem iespēju mācīties" -- tā premjerministrs Aigars Kalvītis. "Es domāju, ka nav tādas situācijas, ka vispār nenotiek stundas" -- tā izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža.
Laikam tai meitenei, kurai ekonomiku māca tikai pāris reizes mēnesī, nav iespēju apsēsties pie galda ar augsti stāvošām amatpersonām un premjeram ļaut "saskarties" ar viņas problēmu. Acīmredzot izglītības ministre nav bijusi lietas kursā par bioloģijas (ne)mācīšanu citai skolniecei. Taču te kārtējo reizi ir jādomā par amatpersonu augstprātību. Pilnīgi pieļauju, ka premjers "vismaz" nav saskāries ar šādām grūtībām, ļoti iespējams, ka viņa bērni ir mācījušies skolā, kur ar skolotājiem problēmu nav, bet te diemžēl saucas atmiņā premjera teiktais, ka viņš "vismaz" neko nebija padzirdējis par NATO iebildumiem valsts drošības likumu grozīšanas gadījumā. Bērniem, kuriem tuvojas valsts eksāmens un no tā izrietošās sekas turpmākajai izglītībai, šī atruna par neapjēgšanu būs vājš mierinājums.
Ciniskāko frāzi Dienas materiālā izpaudis Izglītības ministrijas Vispārējās izglītības departamenta direktors Artūrs Skrastiņš -- ja bērni netiek mācīti, vecāki var mainīt skolu vai meklēt privātskolotāju, jo "grozies kā gribi -- deficīta apstākļos, deficīta dzīve." Vismaz A. Skrastiņš, atšķirībā no augstāk stāvošām amatpersonām, pats sapratis, ka šie ieteikumi, viņa vārdos, ir "triviāli".