Pēdējā laikā šur tur izskanējis viedoklis, ka Latvijai un tās karavīriem nevajadzētu atrasties Afganistānā. Militārā klātbūtne šajā valstī no mums prasa lielus izdevumus un diemžēl saistīta ar vairākām ļoti skumjām vēstīm par bojāgājušajiem. Man kā aizsardzības ministram nākas atgādināt – galvenais mērķis, uz ko mēs kopā ar NATO tiecamies, ir lai Afganistānas valdība ātrāk pārņemtu atbildību par drošību savās rokās. Mūsu klātbūtne atbalsta šo mērķi.
Ko par šo mūsu smago uzdevumu domā paši karavīri un kā Afganistāna izskatās tuvplānā, man nesen bija izdevība pārliecināties pašam, kad maija vidū apmeklēju Afganistānu darba vizītē. Mūsu karavīru nostāju tā īsti varēju sajust tieši neformālās sarunās kopīgu pusdienu un vakariņu laikā. Viens no karavīriem, kurš dienē Maimenas provincē, man teica, ka savu dienestu uzskata par ieguldījumu Latvijas brīvības un neatkarības nosargāšanā.
Pašlaik Afganistānā dien 164 Latvijas karavīri un man, protams, nav iespējams pateikt, kāds noskaņojums ir viņiem visiem, bet kopējais iespaids ir ārkārtīgi pozitīvs. Mūsu karavīriem ir augsta apņēmība pildīt savu pienākumu, lai arī viņi apzinās risku. Kā man teica medmāsa no Alūksnes, kas nesen bija ieradusies Afganistānā aizvietot cietušo feldšeri Solvitu Levāni: "Es apzinos risku, bet tāda jau ir mana profesija."
Uzskatu, ka nevar būt par daudz atzinības šiem cilvēkiem. Zinu, ka karavīra pašapziņu ceļ apbalvojumi par darbu savas valsts labā. Tāpēc man bija milzīgs gandarījums šī brauciena laikā pasniegt 20 pelnītus apbalvojumus karavīriem, kuriem Afganistānā patlaban rit pirmā misija. Tas bija saviļņojošs brīdis, jo arī es pats pirmo reizi pasniedzu šādus apbalvojumus.
Afganistānas apmeklējuma laikā man bija tikšanās arī ar Afganistānas aizsardzības ministru Abdulu Rahimu Vardaku. Pieminēšanas vērta ir kāda epizode. Ministrs sarunas laikā stāstīja, ka viņa arhīvā ir fotogrāfija, kurā viņš redzams kopā ar kādu, kā viņš izteicās, Latvijas disidentu. Noskaidrojām, ka šajā fotogrāfijā redzams Atis Lejiņš, kurš 80. gados aizbrauca uz Afganistānu, tikās ar Padomju okupācijas varas pretiniekiem, modžahediem, ar mērķi sastapt Padomju armijā dienējošos baltiešus un aicināt tos dezertēt. Afganistānas aizsardzības ministrs pats bija viens no modžahedu karotājiem. Es varēju pastāstīt ministram, ka pēc pāris mēnešiem uz Afganistānas austrumiem vadīt Latvijas vienību dosies Ata Lejiņa dēls – Latvijas armijas virsnieks Ilmārs Lejiņš. Ar Ilmāra starpniecību nogādāšu ministram filmu, kas Latvijā tika uzņemta par Afganistānu, un Ata Lejiņa grāmatu.
Neilgu laiku pirms manas vizītes Afganistānā ASV administrācija nolēma nomainīt starptautiskās operācijas ISAF komandieri. Tas bija nepierasts solis, jo pēdējo reiz kaut ko tādu varēja piedzīvot Vjetnamas kara laikā, kad komandieris tika nomainīts operācijas laikā. Iemesls šādam solim varētu būt ASV iekšpolitiskie apsvērumi un tas, ka Baraks Obama maina savu stratēģiju, lielāku nozīmi pievēršot reģionālajam skatījumam šajā pasaules daļā. Līdz ar to uzmanība tiks pievērsta ne tikai Afganistānai, bet arī Pakistānai.
Tas ir nozīmīgs fakts arī Latvijai, jo nākotnē tiek domāts par operācijas gala termiņiem un aiziešanas stratēģiju no šī reģiona. Obamas administrācija jau ir skaidri pateikusi, ka risinājums Afganistānas problēmām ir civils, nevis militārs. Bet līdz tam brīdim, mūsu pienākums pret savu dienestu ir pienākums pret sabiedrotajiem. Atkārtoti gribu pasvītrot, ka Latvijas karavīri šo pienākumu pilda ar augstu profesionalitāti.