Stagnācija 2 jeb kā mums sapurināt ierēdni

Šodien galvenā problēma ir tā, ka Latvijā nav kas strādā. Nepietiek celtnieku un bankas klerku, oficiantu un galdnieku, tulkotāju un autobusu vadītāju. “Deficīto profesiju” saraksts aug nevis dienām, bet stundām. Ir izveidojusies pata situācija: tie, kas var strādāt, to nevēlas darīt Latvijā un brauc projām; šodien viņi strādā ārvalstīs. Bet starp tiem, kas var un gribētu pastrādāt, liela daļa to nevar darīt labi – kāds vecuma dēļ, kāds tāpēc, ka nav darba prasmju, bet kāds “pārejas periodā” vienkārši ir nodzēries...Mēs esam neliela un ne pārāk apdzīvota valsts. Latvija šodien ir 64 tūkstošus kvadrātkilometru liela un tajā dzīvo mazliet vairāk nekā 2 miljoni iedzīvotāju. Turklāt gandrīz puse no mums ir vecāka gadagājuma cilvēki, bet no pārējiem aptuveni 20 procenti ir birokrātija – galvenā un valdošā šķira. Mūsu hegemons.Birokrātija Latvijā ir samērā nacionāla, viendabīga un bez jebkādām integrācijas un asimilācijas problēmām. Piecpadsmit neatkarības gadu laikā tā ir pilnībā iekārtojusies un sasniegusi sev vēlamo algu līmeni, lai gan tas nav galvenais tās ienākumu avots. Birokrāta ienākumu lauvas tiesa ir dividendes no viņam uzticētā birokrātiskā resursa. Tāpēc bez papildu atlīdzības birokrātija pilda tikai vienkāršas, rutīnas operācijas (pārliek papīrus).Ierēdņi pie mums dzīvo labi; nevienu neizbrīna ne viņu jaunās mājas, ne greznās automašīnas, ne vaļsirdība presē par atpūtu eksotiskās valstīs. Turklāt birokrāts nav vientuļš un uztur ne tikai sevi. Katram daudzmaz vaļsirdīgam Latvijas birokrātam (proti, apveltītam ar tiesībām kaut ko lemt) ir desmit štata un divdesmit ārštata palīgu (kuri sniedz padomus par to, kas varētu uzvarēt kārtējā tenderī par valsts pasūtījumu). Visi šie palīgi pārtiek no tā, ko dod patrons un ir no viņa pilnībā atkarīgi. Tāpēc galvenā cīņa valstī šodien notiek par piekļūšanu birokrātiskajam resursam. Protams, šī cīņa nenotiek ielās; ielās pie mums šodien ir mierīgi, taču ne visai tīrs – sētniekiem diemžēl nav sabiedrisko palīgu.Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā daudzu mūsu līdzpilsoņu sapņu sapnis ir ierēdņa krēsls, kas ļaus kā mazam ķieģelītim iebūvēties nesatricināmajā birokrātiskajā sienā. Iznāca – urā, dzīve izdevās! Tāpēc, ka pārējie mūsu iedzīvotāji strādā, lai dotu ierēdnim. Kā lai nedod, ja citādi nevar ne māju uzcelt, ne uzņēmējdarbību sākt, pat ne ēzeli nevar nopirkt?...Birokrātus Latvijā šodien neieredz visi, turklāt visi no viņiem tieši vai netieši ir atkarīgi. Tie no mums, kas ir gudrāki un ir sapratuši, ka šo negausīgo lērumu var barot visu mūžu un tā arī nepieēdināt – tie brauc projām no valsts. Kāpēc visu mūžu būtu jāstrādā birokrātijas labā? Par laimi, pasaulē ir valstis, kur birokrātus tur grožos, kur viņi nopietni apzinās sevi kā “tautas kalpus” un atbilstoši tam arī strādā. Vai pēc tam varam kaut ko pārmest mūsu tuviniekiem un draugiem, kuri pēdējo gadu laikā ir pametuši dzimteni? Jautājums, protams, ir retorisks.Runā, ka Latvijā ir iestājusies ilgi gaidītā stabilitāte. Melo. Tā nav stabilitāte, tā ir stagnācija. Jau kuro gadu valsts mīņājas uz vietas. Elite nemainās. Ierēdņi gadiem ilgi sēž siltās vietās; viņiem nav par ko vairāk sapņot, viņiem ir vajadzīga tieši tāda stabilitāte, labprātīgi viņi no tās neatteiksies. Bet viņi ir jāpiespiež kustēties, jāpiespiež skraidīt, un naski skraidīt. Bet kā to izdarīt?Ceļš ir viens: vispirms jāpiespiež ierēdni baidīties. Tad, pašsaglabāšanās instinkta un iekrātā sargāšanas vadīti, ierēdņi (vismaz to daļa) sāks domāt un strādāt – lai arī ne tuvākā mīlestības dēļ, bet bailēs pazaudēt vietu. Un tāpēc vajag, lai pie horizonta parādītos pārmaiņu iespēja. Pārmaiņu iespēja reizēm ir svarīgāka un labāka nekā pašas pārmaiņas: tā daudzus piespiedīs atcerēties pagātnes piemērus un konstruktīvi domāt par nākotni. Bet ja pārmaiņu nav un tās nav paredzamas – kāpēc tad jācenšas, kāpēc kaut kas jādara, par kaut jādomā.Kā zināms, vēsturiski ir izveidojušās vairākas pieejas ierēdņu sodīšanai. Senajā Ēģiptē kukuļņēmējam ar nokaitētu stieni tajā rokā, ar kuru ņemts kukulis, tika iededzināta zīme. Senajā Persijā ierēdņu krēsli tika apvilkti ar agrāk sodīto kukuļņēmēju ādu. Arī XX gadsimta totalitārie režīmi atzina par labāku ar represīvām metodēm turēt ierēdņus grožos. Tikai demokrātija rīkojas humānāk: sliktus ierēdņus tur atbrīvo no darba un tikai ārkārtas gadījumos tiesā, – bet arī tas nav mūsu gadījums.Mūsu ierēdnis ir neaizskarams un pašpietiekams, viņš ne no kā nebaidās, netic pārmaiņām un kultivē ap sevi stagnāciju. Ja pie mums, Latvijā, būtu vismaz divpartiju sistēma, tad ierēdnis zinātu: pašreizējā ministra vietā atnāks viņa politiskais konkurents, un tad šim ierēdnim atkal māksies demonstrēt gan savu kompetenci, gan profesionālismu, gan godīgumu. Pati doma par nākotnē neizbēgamām pārmaiņām liks viņam saglabāt profesionālo formu un savu darbu darīt labi. Uz ko mēs arī aicinām.Formulēsim galvenos secinājumus. Politiskā stagnācija un koalīcijas formu nemainība valsts aparātā izraisa stagnāciju. Tas ierēdņu vidē provocē korupciju. Ierēdnis kļūst par parazītu, bet cilvēki un bizness nevēlas strādāt ierēdņu kabatām. Rezultātā paši aktīvākie un par sevi pārliecinātākie brauc uz ārvalstīm strādāt un nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tāpēc valstī vairs nav kas strādā, un tāpēc ir vajadzīgas pārmaiņas. Valsts aparātam ir vajadzīga nopietna sapurināšana un kapitāla vēdināšana. Pretējā gadījumā viss turpināsies pa vecam, tikai vēl sliktāk.