Stāsts par mantojumu

Viņa arī sarunas gaitā atgādina, ka no viduslaikiem esam mantojuši ne tikai mākslas darbus, bet arī māņticību — piemēram, ticējums par to, kā jārīkojas, ieraugot melnu kaķi vai baltu zirgu. "Ticēt tam vai ne — tā ir katra paša darīšana, bet fakts paliek fakts…" Pētot šo tēmu, Dita Lūse tuvāk iepazinusi viduslaikus. Tas noticis, vairākkārt apmeklējot Itāliju un Spānijas dienvidus, ko var dēvēt par romānikas šūpuli. "Kaut kas tajā mākslā, kurā nav izskaistinājumu, tomēr ir," māksliniece atzīst. Tiesa, viduslaiki "pa tiešo" viņas darbu tapšanu neesot iedvesmojuši. Taču, skicējot romānikas mākslas un arhitektūras elementus gan Itālijā, gan Spānijā, māksliniece esot aizdomājusies par amatniekiem, kas šos darbus radīja, — kā viņi dzīvoja, kā baidījās no inkvizīcijas un pesteļiem, kā brauca uz gadatirgiem... Māksliniece arī uzsver, ka viņas darbos redzamie tēli un detaļas ir reāli — tie skicēti un fotografēti baznīcās, cietokšņos un uz ielām. Visvairāk Ditu Lūsi fascinējis, ka tas viss atrodams nevis muzejos, bet uz ielas, turklāt šīs lietas lieliski sadzīvo ar mūsdienu pilsētvidi — izkarināto veļu, bērnu ratiņiem, zvejniekiem un arīdzan atkritumu kastēm. Galvenais "mesidžs" — vēstījums, ko māksliniece sajutusi, — tas, kas bijis pirms tūkstoš gadiem, pastāv mums līdzās joprojām. To viņa centusies parādīt savās gleznās un aiznest arī līdz skatītājiem. Uz tām pilsētām, kur Dita Lūse smēlusies iedvesmu saviem darbiem, gleznas viņa gluži negribētu vest, jo — tur jau tas viss ir. Viņai drīzāk gribējies to visu atvest šurp, sākot ar koši zilajām debesīm, kādu mums te gandrīz nekad nav, un pelēkbalti svītrotajiem baznīcu torņiem, kādus arī Latvijā nevar redzēt. "Man ļoti gribētos, lai pēc šo darbu apskatīšanas cilvēki paši aizdomātos par vēsturi, par mantojumu, par to daudzslāņainību, kas ir katrā gleznā un arī katrā kultūrvidē," — tā Dita Lūse.Izstāde Ditas Lūses personālizstāde Mantinieki. Galerija Istaba (Kr.Barona ielā 31a), 19.I —14.II