Aprēķini pierāda, ka, lai nopelnītu miljonu, ir nepieciešams, lai par šo summu tiktu saražotas preces. Tieši preces, nevis pakalpojumi no sērijas „pērk-pārdod” vai valūtas maiņa par izdevīgāku kursu. Šie aprēķini mani attur no mērķa kļūt par miljonāru. Kamēr netiks attīstīta ražošana, nav vērts pārdot svešās preces. Tūrisma biznesam jēga rodas tikai tad, kad mēs varam piedāvāt tirgum pašmāju preces, nevis importētos labumus (un ne tikai). Mums nekļūs labāk no tā, ka Rīgā un Latvijā kopumā tiks pārdotas ārzemju preces. Lai arī kandidēju no LSDSP saraksta Rīgā, savā programmā runāšu arī par Latviju kopumā. Savu darbu saistu ar jaunatnes politiku, un jaunatne dzīvo ne tikai Rīgā. Gan Rīgas, gan mazpilsētu, gan lauku jaunieši dodas darba meklējumos uz ārzemēm. Šeit būtu jāmin ne vien peļņas iespējas, bet arī jauniešu nozīmīguma aspekts valstij.
Manas paaudzes pārstāvji uzskata, ka valstij noderīgu darbu Latvijā šobrīd veikt nav iespējams, arī pati peļņa ir visai jocīga, turklāt jauniešu vēlmes un tiesības netiek respektētas. Savukārt ārzemēs par tādu pašu darbu algas ir augstākas. Protams, šis apraksts ir visai primitīvs, taču tas objektīvi atspoguļo šā brīža noskaņojumu un situāciju.
Esmu pārliecināts, ka vairumam jauniešu daudz nozīmē viņu „dzīves jēga”. Šobrīd tiek radīti visi apstākļi, lai jauniešiem šīs jēgas nebūtu. Valstij nav ilgtermiņa attīstības plāna, līdz ar to šajā valstī neeksistē arī indivīda attīstības koncepcija. Tas, kas šobrīd ir vērojams Rīgā un Latvijā kopumā, netika plānots, bet ir uzskatāms par improvizāciju, pateicoties kredītiem no malas. Valstij nebija savas naudas, jo nebija ražošanas, tika radīta ekonomikas ilūzija, vārdu sakot – „gadījuma nauda” (kredīti) tika ātri un vienkārši sadalīta. Viena daļa tika tērēta, lai attīstītu preču tirdzniecību, otra – lai iegādātos piedāvātās preces.
Es neizvirzu par mērķi vērtēt pagātnes kļūdas – tās jau ir tikušas analizētas, pamatotas un pieliktas pie „kauna staba”. Taču analīze kā process ir atšķirīga no sintēzes. Analīze vērojama tad, kad es saku, ka mājai tek jumts un šobrīd nav iespējams tajā dzīvot. Savukārt sintēze notiek tad, kad es ņemu zīmuli, lāpstu, otu, āmuru un citus grābekļus un pakāpeniski sāku remontēt šo māju, vispirms remontējot jumtu, saistot remonta darbus citu ar citu.
Tieši šo vēsti es cenšos nodot jaunatnei, un būs labi, ja man tas izdosies. Taču cilvēki – jaunieši, pieaugušie, pensionāri, vīrieši, sievietes un bērni – gribēs ne vien remontēt šo māju (Rīgu un Latviju), bet arī dzīvot tajā. Turklāt brīžos starp prieka lēkmēm par padarīto darbu viņi vēlēsies gūt arī citu vajadzību apmierinājumu, piemēram, nepieciešamību pēc „maizes un izpriecām”. Īsāk sakot, cilvēki vēlas, lai dzīve būtu ne tikai smaga un jēgpilna, bet arī interesanta. No augstāk minētā izriet, ka ir nepieciešams organizēt brīvo laiku jebkurā tā izpausmes formā – mūzikā, sportā (amatieru sportā), tūrismā, vizuālajā mākslā, literatūrā u.c.
Īsumā tādi ir mani plāni, taču tie netiks realizēti, ja pie varas nāks cilvēku grupējums „Par Šleseru”.
Viss, ko viņš stāsta, nemaz neizskatās pēc derīgas programmas. Šobrīd nav asas nepieciešamības pārāk stimulēt transporta, tranzīta un tūrisma attīstību, kā arī ārzemju preču tirdzniecību, bet vairāk pievērsties ražošanas attīstībai. Turpinās vecā filma par ekonomikas graušanu. Šlesers nekur nesaka, kā viņš centīsies atjaunot pilsētas rūpniecību. Tas, ko piedāvā Šlesers, ir kritiena turpinājums. Visas viņa izrādīšanās cirka arēnās, pie skolēniem, taksometru vadītājiem un pensionāriem nav nekas cits kā klasiskās Rīgas mēra kandidāta pasakas.
Varbūt ir vērts pajautāt Šleseram – kāpēc pēc skolas absolvēšanas viņš bija devies uz Norvēģiju? No kurienes viņam tur bija radušies cilvēki, kurus viņš spēja ieinteresēt? Kāpēc tieši luksuspreču tirdzniecības jomā?
Vai neizskatās, ka Šlesera kungs jau iepriekš zināja, ka Latvija tiks izpārdota tā saucamajiem investoriem, turklāt – kam un par kādu summu? Šlesers pats apgalvo, ka ir kļuvis par miljonāru 27 gadu vecumā. Par ko tas liecina? Vai ne par to, ka viņš bija aktīvi piedalījies savas dzimtenes izpārdošanā? Šobrīd viņš atkal sola Rīgai piesaistīt kaut kādus „investorus” , lai atdzīvinātu ekonomiku.
Nav apstrīdams fakts, ka Šlesera kungs ir enerģisks un gudrs, taču paliek atklāts jautājums – cik noderīgs viņš būs Rīgas pilsētai? Esmu pārliecināts, ka viņš ir viens no kaitīgākajiem un bīstamākajiem cilvēkiem pilsētai un valstij kopumā. Vēlos pievērst jūsu uzmanību tam, kā manuprāt, jāizskatās īstam pilsētas saimniekam. Tāds varētu būt Gunārs Ķirsons. Personīgi šo cilvēku nepazīstu, taču Bībelē rakstīts: „Mēs pazīstam viņus pēc to nopelniem.” Šis cilvēks spēja attīstīt gan mēbeļu, gan lauku māju ražošanu, kā arī kafejnīcu – restorānu tīklu un pat slēpošanas trasi. Tieši šādai domāšanai jāpiemīt īstam saimniekam. Uzcēla „LIDO” – tūristi paši atbrauks, tie nav īpaši jāpiesaista, viņi paši atradīs īsto ceļu. Tieši tādai jābūt pilsētas (valsts) ekonomikai.
Ja Šlesera kungs teiktu: „Es apsolu attīstīt Rīgā velosipēdu, datoru, fotoaparātu, lidmašīnu, telefonu, trauku un citu noderīgu lietu ražošanu,” – tad – cepuri nost! Tādā gadījumā patiešām varēšu pavērt daudz iespēju ne vien jauniešiem, bet arī visiem, kuri vēlas jēgpilnu dzīvi, nevis tikai paēst-iedzert-padejot un paostīt.
Jaroslavs Romanovičs
LSDSP Rīgas domes deputāta kandidāts