Kā gan citādi lai raksturo tā sauktos „plānus” – stabilizācijas, krīzes pārvarēšanas, situācijas glābšanas, valdības reorganizācijas... Katru dienu saņemam kādu „jaunu ēdienu”, kas būtībā ir tā pati vecā, labā maltā šnicele. Tikai ar vēl sliktāku garšu. Tieši tāpat kā ar plāniem un koncepcijām, mums klājas arī ar budžeta taupīšanu un „jostu savilkšanu”. Neko vairāk kā vien mehānisku valsts iestāžu, skolu, ugunsdzēsēju depo un policijas iecirkņu „saīsināšanu” un cilvēku atlaišanu valdības mājā saimniekojošie kungi nav spējuši izdomāt. Tas nekas, ka ieguvums no „saīsināšanas” ir rindas pēc bezdarbnieku pabalstiem, uzkraujot to pašu „ietaupījumu” sociālajam budžetam. Tas nekas, ka palielinātie nodokļi tikai samazina jebkādu cilvēku vēlmi kļūt godīgiem pret valsti. Tas nekas, ka histēriskā „valdības reorganizācija” tikai rada haosu un neskaidrību par nākotni jebkurā jomā – valsts pārvaldē, uzņēmējdarbības vidē, sociālajā jomā. Gala rezultāts ir nevis ietaupījums, bet gan vieni vienīgi zaudējumi. Morālie, ekonomiskie un sociālie.
Šajā brīdī, kad ūdens jau vairs nesmeļas mutē, bet sen jau sasniedzis līmeni, kad cilvēks spriež: cik ilgi varēšu izdzīvot zem ūdens ar aizturētu elpu, šāda „mehāniskā pieeja” neder nemaz. Lai uzlabotu un nepazaudētu veselību, cilvēkam jāpārtiek no svaigiem produktiem. Tieši tāpat arī mūsu ekonomikai šobrīd vajadzīgi šie svaigie produkti – jauni risinājumi, kas palīdzētu izkļūt no krīzes.
Viena no idejām, kas šobrīd būtu īpaši aktuāla, lai samazinātu bezdarbu, palielinātu nodokļu iekasēšanu un nodrošinātu stabilas darba vietas, – veidot jaunus valsts uzņēmumus. Taču nevis tukšā vietā, nevis vienkārši tāpēc, lai kaut kur kāds strādātu vai imitētu darbību, bet gan tāpēc, lai beidzot radītu normālu ekonomiku. Viens no paņēmieniem – nacionalizēt dažādu nozaru uzņēmumus, kas nonākuši bankrota priekšā. Protams, ne jau vardarbīgi, bet gan ar pašu īpašnieku piekrišanu. Tālāk jau eksistē daudzi scenāriji – nacionalizēto uzņēmumu apvienošana, reorganizācija, pārstrukturizācija... Galvenais uzdevums – lai uzņēmumi darbotos ar eksportspējīgas produkcijas ražošanu, pakalpojumu sniegšanu vai vēl kādas citas uzņēmējdarbības jomas, kas nodrošinātu eksporta pieaugumu un importa produkcijas lomas samazināšanos vietējā tirgū.
Šajā ziņā jomas var būt visdažādākās - energoefektivitātes veicināšana, alternatīvās (zaļās) enerģijas ražošana, svaigas lauksaimniecības produkcijas tirdzniecība (zaļie tirgi, lielveikali), infrastruktūras attīstība, informācijas tehnoloģijas... Galvenais, lai būtu labā griba un vēlēšanās patiešām sistēmu mainīt. Protams, es neapgalvoju, ka tagad nepieciešams atgriezties pie sociālistiskās plānveida ekonomikas – manis pieminētā nacionalizācija un valsts kontrolētu uzņēmumu veidošana ir vien pagaidu solis uzņēmējdarbības vides stabilizācijai un darba vietu radīšanai. Un situācijai stabilizējoties, protams, valstij būs visas iespējas privatizēt vai kā citādi nodot uzņēmumus privātās rokās. Piemēram, šo uzņēmumu akcijas varētu iegādāties ikviens Latvijas pilsonis. Taču tas ir nākotnes jautājums, jo būtu neticami, ja Saeimā vai valdībā šobrīd kāds sāktu domāt svaigi un perspektīvi!