"Nenošķirt privāto dzīvi no darba," tāds ir Manuma konsekventi īstenotais moto, organizējot nelielo lauku rokmūzikas festivālu Sveiciens no Ringnesas Skotbū (dzīvojamās vietas nosaukums — aut.), ko viņš tā esības piecos gados fotogrāfiski dokumentēja.
Desiņas un ziņojumu dēlis
Manuma šarmantā fotogrāfiju sērija sākās ar instalāciju. Ideja bija rekonstruēt tipisku norvēģu sociālās pulcēšanās vietu laukos. "Tajā ir svarīgi trīs elementi — desiņu kiosks, telefona kiosks un ziņojumu dēlis," skaidro mākslinieks. "Kad bijām bērni, mēs pie tiem pulcējāmies, lai nopirktu kolu un desiņas. Pie ziņojumu dēļa mēs gājām skatīties, kad būs futbola spēle. Šie trīs elementi ir centrālie manā bērnībā. Darbs arī zināmā mērā ir kritika pret to patēriņa elli, kas ir sevišķi aktuāla Norvēģijā, kur viss kļūst līdzīgāks ASV, bet kvalitāte zūd."
Darbs pārtapa par sociālu notikumu caur ziņojumu dēli. Lai uz tā būtu ko rakstīt, Manums nolēma sarīkot teātri un rokkoncertu. Telefona kiosku pieslēdza Norvēģijas Telekomunikāciju muzejs. Kioskā gan vairs nebija desiņas un kola, bet desiņas un alus. "Es neesmu vairs bērns, esmu pieaudzis," paskaidro Manums.
Mākslinieks uzaicināja uzspēlēt pāris grupas. Koncertam bija panākumi, un publika prasīja vēl. Nākamajā gadā viņš uzrunāja jau atzītākas grupas, kuras ir grūtāk pierunāt spēlēt. Turklāt nosacījums bija, ka tās spēlēs par velti. "Ja teiktu nē, tad man nevajadzētu to festivālu rīkot, bet viņi, pretēji gaidītajam, pateica jā." Honorārs katram mūziķim bija vienas pusdienas un desmit alu. Starp citu, Ringnes ir ne vien apdzīvota vieta, bet viena no pazīstamākajām Norvēģijas alus šķirnēm. "Viņi man reiz piezvanīja un piedāvāja — ja tu atteiksies no vārda Ringnes, tad dabūsi visam festivālam pa velti Carlsberg alu. Es atbildēju — nemaz nedomājiet, es drīzāk pirkšu alu veikalā, ko arī darīju," atceras Manums.
Tradicionāls un askētisks
"Galvenais fotogrāfijā man ir tēli, kompozīcija un krāsa — klasiskie
bildes elementi," skaidro mākslinieks. "Mērķis ir meklēt reālus,
ikdienišķus uzdevumus, kas dod pamatu strādāt ar šiem tēliem,
kompozīciju un krāsām. Man nav nekādas robežas starp privāto dzīvi un
darbu, — es mēģinu ik dienu gūt iespaidus no savas apkārtnes, no
sociālās saskarsmes, kas dod pamatu radošam piedzīvojumam. Piemēram,
sēžot ar Ašlaugu (kādu bildē redzamu mūziķi — aut.) visu dienu verandā
un dzerot vīnu, rodas iedvesma bildēm. Vai seminārā, kur zvejojam un
ēdam foreles un diskutējam par festivālu."
Manums nav fotogrāfs. "Vienmēr esmu izmantojis fotoaparātu, taču ne
īpaši citādāk kā urbi vai metināmo. Eksponēšanu es veicu ātri, turot ar
roku." Viņš ir mācījies Tronheimas Mākslas akadēmijā — performanci,
instalāciju, zīmēšanu, grafiku, skulptūru un video.
Manums fotografē ar vācu Minox, taču ir arī ļoti labi informēts par šīs
markas aizsākumiem Rīgā. Turēšanās pie vecām lietām sasaucas ar viņa
askētisko, nedaudz arhaisko dzīvesveidu — Manums savas drēbes un apavus
atjauno, nevis sviež ārā, kad tie novalkāti, bet savai meitiņai
karnevālu kostīmus taisa pats, nevis pērk par daudziem simtiem kronu
dārgos bērnu rotaļu veikalos.
Vaicāts, kādēļ norvēģiem ir raksturīga nostalģija pēc
dabas/sociāldemokrātiskas lauku paradīzes, viņš atbild: "Šķiet, ka tā
ir tāda nedaudz nepatīkama nacionālisma un reālu fizisku sakņu un
tradīciju kombinācija. Es jūtu, ka ir vietas, kur man ir ļoti patīkami
atrasties. Tās mēdz būt pilnīgi primitīvas, supernorvēģiskas,
tradicionālas kopienas. Tas ir labā un sliktā nacionālisma un
tradicionāli dzīvotās dzīves rezultāts."
Tomēr Manums ikdienā turas tālāk no Ringnesas vietējās kopienas: "Es
tikai aizeju pie vietējā mašīnu mehāniķa, kas prasmīgi apietas ar
vecajām mašīnām. Viņš ik pa brīdim paņem tālskati, lai paskatītos uz
kaimiņiem. Parasti viņam kāds blenž pretim ar savu tālskati. Tur katrs
otrais vēro cits citu ar tālskati.
Skatieties arī:
Fotogaleriju no izstādes "Ars Baltica" Andrejsalā