Telpa atmiņu lauskām Ērika Apaļā izstādē Ģimene Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Es tomēr domāju, ka kaut kas ar mums nav kārtībā – Rietumu kultūra novecojot ir acīmredzami apjukusi. Kopš cilvēki dzīvo garāku mūžu, viņi arī lēnāk pieaug: līdz pusmūžam – 35 gadiem – izmanto jauniešu atlaides, līdz četrdesmitgadnieku krīzei jūtas un uzvedas kā pusaudži, teju līdz piecdesmit gadiem tiek saukti par jaunajiem māksliniekiem, bet tad pēkšņi saprot, ka ne piecdesmit, ne sešdesmit gadu jubilejā neviens viņiem nesarīkos ar katalogu aprīkotu izstādi, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, un viņi pašsaprotami neieslīdēs klasiķu kārtā atšķirībā no saviem vecākajiem amata brāļiem.

Man šis modelis vienmēr ir licies mazliet komisks un aplams kā skumji ironisks stāsts, kura šķietamajai nopietnībai seko veselīga izsmiešanās par sevi. Turklāt tas ir labi pazīstams vēstījums, zem kura varētu parakstīties katrs otrais latviešu vidējās paaudzes mākslinieks.

Ērika Apaļā visnotaļ jaukā, bagātīgā un pārdomātā izstāde Ģimene Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) saistībā ar iepriekšminēto rada vēl lielāku mulsumu, jo īpaši tāpēc, ka ir skatāma vienlaikus ar Kristas Dzudzilo gleznu ciklu Mīklaini kā spogulī galerijā Daugava un Lauras Veļas Prāta defragmentāciju galerijā Māksla XO. Visu triju izstāžu autori ir pievērsušies atmiņu tēmai tādā sentimentālā autobiogrāfijas intonācijā, it kā būtu jauni večuki. Visas LNMM pazemes ekspozīciju telpas un pat kāpnes iekļaujošā Ērika Apaļā izstāde ir saucama par retrospekciju, kaut arī mākslinieks intervijās tam īsti negrib piekrist. Tās uztverei piemērotākā atslēga ir meklējama semiotikas un psihoanalīzes laukos, kā to jau pavadošajā tekstā atzīmējusi kuratore Katerina Grega. 

Bezgalībā un bezlaicībā

Latvijas šaurajā mākslas vidē Ēriks Apaļais ir izcēlies ar pārsteidzoši ātriem un nozīmīgiem iekarojumiem, jo vairāk tāpēc, ka šajā vidē ir viens no retajiem, kas pilnībā izticis bez vietējās mākslas izglītības tradīcijas. Vispirms par viņu uzzinājām 2005. gada pavasarī, kad Dzelzceļa vēstures muzeja personālizstādē ekspresīvus, gleznieciski trakulīgus un emocionāli tiešus darbus izstādīja jauns autodidakts. Kopš šī brīža aizsākusies viņa ar ­ vien auglīgā sadarbība ar galerijas Alma vadītāju Astrīdu Riņķi.

Tomēr par Ērika Apaļā talanta atklājēju būtu jāsauc mākslas zinātniece Ruta Čaupova, kurai Mākslinieku savienībā reiz padomu lūdza kāds nepazīstams angļu filoloģijas students un kurai uzreiz iepatikās viņa rādīto gleznojumu enerģētika un virsmu vibrācijā ieslēptā taktilā informācija. Pēc tam Ēriks Apaļais devās studēt glezniecību Hamburgas Mākslas akadēmijā pie Andreasa Slominska, un rezultātā mērķtiecīgie savas nišas meklējumi laikmetīgajā mākslā vainagojās ar atradumu – tā sauktajām priekšmetu atmiņu un burtu gleznām, kurās glezniecība sajūgta ar lingvistiku un semiotiku. Tā kā mākslinieks ir apveltīts ar analītisku prātu un ir labi trenēts verbāli komentēt savu mākslu kopsakarībās ar mūsdienu pasaules intelekta sasniegumiem, viņa minimālistiski konceptuālās gleznas ar tukšā telpā levitējošām simboliski uzlādētām zīmēm (to vidū burtiem) uzreiz pārliecināja. Turklāt emocionālu uz ­ ticamību nodrošināja izvēlēto zīmju bērnišķīgi atbruņojošā naivitāte. Kulmināciju šī pieeja sasniedza 2018. gada ciklā Dienasgrāmatas no Zemes, kurā atpazīstamu lietu – vai drīzāk atmiņu par tām – lauskas klīst kosmosa biedējošajā melnumā.

Izstādē Ģimene ir izvērsti atspoguļots Ērika Apaļā radošo atradumu ceļš. Ejot pa skaidri norādīto riņķveida trajektoriju, skatītājs nevar nepamanīt, cik gādīgi izstādes rīkotāji ir rūpējušies par viņu – iekārtojums ir dramaturģiski pārdomāts, pieci hronoloģiski tematiskie nošķīrumi ir gudri akcentēti ar scenogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem. Šaurā ieeja ar nelielo, atbruņojoši naivo un koši vielisko glezniņu virknējumu aizved līdz instalācijai Mājas, kuru lielā mērā veido gleznās atainotie priekšmeti.

Pārejot no viena medija citā, iespējams piekļūt vēl tuvāk mākslinieka stāsta atrisinājumam. Arī lielā ekspozīciju telpa šķietami iemieso gleznās redzamo, liekot skatītājam pašam justies kā lauskai vēsi pelē ­ kā kosmosa bezgalībā un bezlaicībā. Citā – zilā toņkārtā un ar citu intensitāti vēlmi pietuvoties un saprast neizprotamo kairina mēģinājums vizuālā valodā tulkot franču simbolisma dzejnieka Stefana Malarmē Gulbja sonetu.

Gara radinieki

Jaunākais cikls Tukums–Tomska audeklos pārnes mākslinieka vecmāmiņas skopos stāstus par izsūtījumu Sibīrijā. Neteiktu gan, ka tas pretendē būt par ekspozīcijas spēcīgāko daļu, tomēr labi, ka arī Latvijas mākslinieki ar šo kolektīvajā atmiņā "pierakto" tēmu reizēm mēģina kaut ko pasākt, sekojot veiksmīgiem precedentiem literatūrā, piemēram, Toma Kreicberga Lopu ekspresim (2016) un lietuviešu rakstnieces Rūtas Šepetis romāniem.

Visaptveroši iepazīstinot ar savu radošo darbību, pamatota šķiet mākslinieka vēlme pieminēt arī savus "ģimenes locekļus" – gara radiniekus un konkrētu ideju iedvesmotājus, kas it kā pašsaprotami iekļaujas sniegavīru, eglīšu, gulbju, ūdens ­ rožu, zemeņu, rotaļlietu un grāmatu ielokā. Starp tiem pavisam labi, šķiet, jūtas Vijas Celmiņas Zvaigžņu lauks un kadrs no Ingmara Bergmana ģimenes drāmas Fanija un Aleksandrs, kā arī Andreja Tarkovska filmas Spogulis epizode ar zēnu, kurš mežā atrod pamestu būdu. Tieši tāda – reizē rēgaina un mīļa bērnības atmiņu sajūta valda izstādē.