Sindija Šērmena ir radījusi "mākslas selfija" koncepciju – viņa fotografē sevi, katru reizi radikāli mainot izskatu un identitāti, radot jaunus tēlus un situācijas. Kas ir fikcija? Kas ir patiesība? Kāda ir Sindijas Šērmenas loma mūsdienu kultūrā, kas nav iedomājama bez sociālajiem tīkliem? Uz šiem jautājumiem atbild mākslinieces retrospekcija Nacionālajā portretu galerijā Londonā. Tajā var aplūkot gandrīz divus simtus Sindijas Šērmenas darbu, kuri tapuši no 70. gadu vidus līdz 2019. gadam.
Vienmēr vienatnē
Ekspozīcijā ir iekļautas visas nozīmīgākās Sindijas Šērmenas darbu sērijas. Pasaules slavu viņai nodrošināja melnbalto fotogrāfiju cikls Filmu kadri bez nosaukuma/Untitled Film Stills (1977–1980), kas tapis neilgi pēc mākslinieces pārcelšanās uz Ņujorku. Šajā sērijā ir 70 fotogrāfiju, kurās Sindija Šērmena atveido sievietes no 40.– 60. gadu filmām. Rūpīgi inscenētos kadros, kas atsauc atmiņā film noir, Alfreda Hičkoka šedevrus, Holivudas B kategorijas mazbudžeta filmas un Eiropas autorkino, pati autore izliekas par aktrisi, kura spēlē aktrisi kādā neeksistējošā filmā. Neviens attēls nav līdzīgs citam, katrai varonei ir savs stāsts, kuru māksliniece, protams, nestāsta – to var izdomāt skatītājs. Katrā fotogrāfijā līdz nepazīšanai mainās varones seja un tās izteiksme, skatiens, poza, frizūra, tērps, vide, atmosfēra. Kadrā Sindija Šērmena ir centusies panākt "neitrālu" izskatu, gandrīz bez emocijām.
Sērija Untitled Film Stills pierāda teoriju par to, ka sievietes identitāti viņas pašas acīs veido un ierobežo citu sieviešu tēli, kurus viņa ir redzējusi – kino, televīzijā, reklāmā, žurnālos utt. Sieviete var uzzināt, ko nozīmē būt sekretārei, ne tikai absolvējot kursus, bet arī skatoties filmas (vīriešu uzņemtas), kurās ir redzamas sekretāres. Ievērojamais mākslas zinātnieks un kurators Duglass Krimps par Untitled Film Stills 70. gadu beigās rakstīja: šis cikls ir fotogrāfijas un performances mākslas hibrīds, kas atklāj sievišķību kā reprezentācijas, attēlošanas efektu.
Sindija Šērmena ir savu darbu režisore, producente, scenogrāfe, kostīmu māksliniece un vienīgā zvaigzne. Var teikt, ka viņa ir pietuvinājusi fotogrāfiju kinomākslai. Citu cilvēku Sindijas Šērmenas fotogrāfijās nav. Viņas mākslas pamati ir nemainīgi – Sindija Šērmena fotografē tikai sevi un strādā vienatnē. Visa šīs unikālās personības karjera ir grandiozs solo uznāciens.
Digitālie mutanti
Kino uzlecošā zvaigzne, sekretāre, bibliotekāre, liktenīgā sieviete, novecojusi Holivudas prīma, bīstama mājsaimniece, smalko aprindu dāma, kura atsvaidzinājusi sevi ar vairākām plastiskajām operācijām, sieviete klauns, sieviete līķis, meitene ar cūkas šņukuru deguna vietā – savās fotogrāfijās Sindija Šērmena ir atveidojusi simtiem lomu. Tās ir gan pasīvas sievietes, kādas viņas grib redzēt vīrieši manipulētāji, piemēram, kinorežisori un žurnālu fotogrāfi, gan aktīvas un neatkarīgas amazones. Fotogrāfes mākslā mijas ikdienišķas parādības, ezoterika, glamūrs, groteska, burleska, travestija un pornogrāfija.
Sindija Šērmena spēlējas ar masu mediju radītajiem stereotipiem un arhetipiem, fikciju un realitāti. Kā mūsdienās tiek konstruēta identitāte? Vai izskats maldina vai stāsta patiesību? Priekšstati par sievietes lomu un veids, kā sievietes tiek reprezentētas sabiedrībā, mākslā un popkultūrā, visu laiku mainās – pastāvīgi mainās arī Sindijas Šērmenas māksla. Mainās idejas, maskas un tehnoloģijas.
Sindijas Šērmenas visumā satiekas Hičkoka skaistules, kuras, visticamāk, piedzīvojušas seksuālu uzmākšanos, un šaušalīgi digitālie mutanti, kuri piedzimuši tīklā Instagram. Sindija Šērmena skaidro: tas, ko viņa dara ar savu seju tīklā Instagram, nav māksla, bet ākstīšanās un jociņi. Tie iepriecina 270 000 mākslas dīvas sekotāju.
Viņa ir tikai virsma
"Fotogrāfijā jūs varat likt cilvēkiem noticēt jebkam, kamera palīdz stāstīt melus. Mani allaž ir interesējis parādīt to, ko jūs nekad neredzat, to, kas eksistē iztēlē," saka Sindija Šērmena. Viņas māksla sen tiek analizēta kultūrvēstures, filosofijas un feminisma kontekstā. Sindija Šērmena ir laikmetīgās mākslas klasiķe. Viņa ir leģenda. Nenotverama sieviete hameleons, kura meistarīgi jauc pēdas. Māksliniece enigma. Kāda ir viņas īstā seja? Sindija Šērmena ir savu darbu modele, taču kā personība viņa ir neredzama – viņa ir tikai virsma, audekls, ekrāns projekcijai.
Sindija Šērmena neatklāj savu darbu nozīmi. "Man nepatīk uzstāties ar lekcijām, es nevarētu piedalīties debatēs. Man ir savi uzskati, kurus varu paust mākslā, taču svarīgi, ka darbi ir daudznozīmīgi un atvērti interpretācijai. Es neesmu vēstījumu māksliniece," viņa piebilst. Sindijas Šērmenas fotogrāfija neko nedokumentē. Attēli, ko viņa rada, nekādā gadījumā nav pašportreti un neko nestāsta par Sindiju Šērmenu. Vismaz viņa tā apgalvo: "Es izmantoju sevi, kā es būtu izmantojusi manekenu. Darbi nav autobiogrāfiski. Tās nav manas fantāzijas par to, kāda es vēlētos būt. Es strādāju vienatnē un modeļu vietā pozēju pati. Fotogrāfijās man ir bieza grima kārta, es cenšos izdzēst sevi, nevis kaut ko atklāt."
Visas fotogrāfijas ir bez nosaukuma, autore tām piešķir tikai numuru. Nosaukums ir sērijām – Žurnālu vidējie atvērumi, Pasakas, Katastrofas, Vēsturiskie portreti/Vecmeistari, Seksa bildes, Mode, Sirreālisma bildes, Maskas, Holivuda, Klauni, Sabiedrības portreti u. c.
Sindijas Šērmenas sērijas Žurnālu vidējie atvērumi darbs Bez nosaukuma. Nr. 96 (1981) Christie’s izsolē 2011. gadā tika pārdots par 3 890 500 ASV dolāriem un kļuvis par visdārgāko fotogrāfiju mākslas vēsturē. Vēlāk šo rekordu pārspēja Andrēasa Gurska un Ričarda Prinsa darbi, taču divdesmit dārgāko fotogrāfiju topā Sindija Šērmena ir pārstāvēta ar pieciem darbiem.
Sērija Žurnālu atvērumi 1981. gadā sākotnēji tapa pēc žurnāla Artforum pasūtījuma, taču mākslas izdevums darbus atteicās publicēt. Sindija Šērmena izveidoja horizontālu portretu izlasi, it kā parodējot foto atvērumus vīriešu žurnālos, kuros tiek attēlotas jutekliskas modeles. Taču Sindija Šērmena fotogrāfijās ir redzama dažādās ievainojamības pakāpēs – tās ir diezgan teatrālas, kinematogrāfiskas ainas, kurās ir jūtams katras varones personiskais dramatisms. Kritiķēm feministēm šie darbi ļoti nepatika, viņas uzskatīja, ka tajos ir atveidotas "apspiestas sievietes pirms vai pēc izvarošanas". Tas arī bija iemesls, kura dēļ Artforum noraidīja šīs fotogrāfijas.
Bezgaumības noslēpums
Izstādē Londonas Nacionālajā portretu galerijā ir vērts pievērst uzmanību viņas agrīnajiem 70. gadu darbiem – lomu spēlēm, eksperimentiem ar savu seju un ķermeni. Tajos ir gan mistika, gan humors, gan meistarība izpildījumā. Filmiņā Nelaimīgā prostitūta/Unhappy Hooker (1976) Sindija Šērmena lieliski atveido ielasmeitu, kura gaida klientu. 40. gadu krimināldrāmu iedvesmotajā sērijā Slepkavības noslēpums/Murder Mystery viņa ir radījusi lugu 82 ainās un tajā iemiesojas trīspadsmit tēlos.
80. gadu sākumā Sindijas Šērmenas spēlētās varones ieguva psiholoģisko dziļumu – viņas ir satrauktas būtnes, kuras nonāk mistiskās situācijās. 80. gadu vidū māksliniece iemiesojās zinātniskās fantastikas, šausmu filmu un trilleru iedvesmotajos pasaku tēlos. Galvu reibinošus komercpanākumus Sindija Šērmena pirmo reizi karjerā sasniedza ar 80. gadu beigās tapušo sēriju, kurā viņa tēloja vecmeistaru gleznu varones – no renesanses līdz XIX gadsimtam. Savu izskatu autore transformēja, izmantojot ne tikai grimu, parūkas un kostīmus, bet arī dažādas protēzes, mākslīgās krūtis, degunus utt.
Sindija Šērmena atzīst, ka ar šo sēriju kļuva pārāk veiksmīga un populāra un viņu pārņēma "vainas sajūta", tāpēc māksliniece gribēja radīt kaut ko šaušalīgu. Rezultātā tapa cikls Seksa bildes – agresīvi, provokatīvi, apzināti bezgaumīgi, pornogrāfiski darbi, kuros pati māksliniece nav redzama. Tās ir klusās dabas ar sapuvušiem ēdieniem, vēmekļiem, seksa rotaļlietām, lellēm, deformētām ģenitālijām, krūtīm, pakaļām un citām ķermeņa daļām. Absurda pilnās kompozīcijas atgādina sirreālistu darbus. Viens no iedvesmas avotiem ir mākslinieks Hans Bellmers (1902– 1975), kurš izmantoja lelles, lai pētītu seksuālo fantāziju pasauli un maksimāli erotizētu sieviešu ķermeņa atveidošanu.
Balerīna? Nē, večiņa!
Sindija Šērmena dzimusi Ņūdžersijā 1954. gadā un augusi Longailendā. Viņas pasaules redzējumu ietekmējušas filmas un televīzijas raidījumi, kuri uzbūra īpatnēju Amerikas dzīves un tradicionālo ģimenisko vērtību idilli. "Bērnībā es redzēju ekrānā šīs perfektās sievietes un perfektos vīriešus, kuri dzīvo perfektās mājas, un sapratu, ka tas viss ir mākslīgs, tam nav sakara ar realitāti. Tas mani vilināja un kaitināja vienlaikus. Šie paradoksi ir jūtami manā darbā," stāsta Sindija Šērmena.
Eksperimenti ar izskatu, vēlme nepārtraukti mainīties un pielaikot jaunas maskas viņu saistīja kopš agras bērnības. Sindija Šērmena bija jaunākā no pieciem bērniem un izmisīgi cīnījās par uzmanību ģimenē. Viņa vēlējās būt pamanīta, gribēja izpatikt vecākiem. Taču pārģērbšanās nenotika, lai izklaidētu ģimeni. "Es jutos kā klaidone, kura skrien pakaļ ģimenes locekļiem ar kliedzienu: vai jūs par mani vispār atceraties? Neaizmirstiet mani! Man šķita – ja es mainīšos un iemiesošos arvien jaunos tēlos, viņi par mani atcerēsies. Cerēju, ka varbūt viņiem patiks šī seja un šī varone, ko esmu radījusi. Es nejutos piederīga un akceptēta." Kad piedzima Sindija, viņas mātei bija 45 gadi, tēvam – 49. Iepriekšējais bērns viņiem piedzima pirms deviņiem gadiem. "Šķiet, ka vecāki tajā brīdī domāja, ka viņi vairs negrib audzināt bērnus," saka Sindija Šērmena. Šīs sarežģītās ģimenes lietas pēdējos gados viņa daudz apspriedusi ar psihoterapeitu.
Izstādē Londonā ir aplūkojama mākslinieces ģimenes fotoalbuma Sindijas grāmata digitālā versija – Sindija Šērmena to veidojusi kopš astoņu gadu vecuma. Albumā ir iemūžinātas viņas agrīnās pārvērtības. Publiski Sindijas grāmata ir skatāma pirmo reizi. Jau bērnībā Sindiju Šērmenu fascinēja neordināri, biedējoši tēli – viņa necentās sevi izskaistināt, nespēlēja ne balerīnu, ne līgavu. Viņai patika pārģērbties par večiņu un monstru. "Kad skatījos spogulī un vairs nevarēju sevi pazīt, zināju, ka tēls ir pabeigts. Es bieži pārbīdīju mēbeles savā istabā, lai pārveidotu to par moteļa numuriņu, gaiteni vai kādu citu telpu," atceras Sindija Šērmena.
1972. gadā viņa sāka studēt mākslu (glezniecību) Bufalo Universitātes koledžā Ņujorkas štatā. Tur Sindija Šērmena iepazinās ar mākslinieku Robertu Longo, drīz viņi kļuva par pāri un pārcēlās uz Ņujorku. Sindija Šērmane fotografēja sevi, strādāja mākslas galerijā un mēdza ierasties darbā dažādos tēlos, piemēram, kā medmāsa un 50. gadu sekretāre.
Ņujorkā viņa mainīja izskatu arī drošības nolūkos – tumšās ielās ar sievieti varēja notikt jebkas. "70. gadu otrajā pusē mani šokēja attieksme pret sievietēm Ņujorkā, tāpēc man bija jāizveido "ielu tēls". Vienu dienu man bija frizūra kā zēnam, citu dienu izskatījos pēc panka – galvenais, lai apkārtējie nesaprastu, ka esmu sieviete. Es liku viņiem domāt, ka arī man kabatā ir nazis un pistole. Es pati kļuvu bīstama, tāpat kā citi cilvēki ielās," savu pieredzi Ņujorkā raksturo māksliniece.
Dzīve ar putnu
Darbs ar kameru un gaismām, mizanscēnas, kostīmu veidošana, grims, frizūra – to visu māksliniece allaž ir darījusi pati, neielaižot savas darbnīcas pasaulē nevienu svešinieku. Izstāde Londonā ir iekārtota kā Sindijas Šērmenas Ņujorkas darbnīcas kopija. Šeit ir plaukti ar parūkām un anatomiskajiem modeļiem, gaismas aprīkojums un spoguļi, grāmatu un vinila plašu kolekcija.
Ko viņa lasa? Umberto Eko, Francu Kafku, Naomi Volfu, grāmatas par Manu Reju, Marselu Dišānu, Frīdu Kalo, Jonu Meku, Lukīno Viskonti, Pjēru Paolo Pazolīni, Raineru Verneru Fasbinderu, Fransuā Trifo, Alfredu Hičkoku, Marlēni Dītrihu un Hannu Šigulu. Viņa skatās Žana Lika Godāra, Alēna Roba-Grijē un Alēna Renē filmas.
Savā jaunākajā darbu sērijā, kas tapusi 2016.–2018. gadā, Sindija Šērmena pārtop par Holivudas zelta laikmeta kinozvaigznēm, kuras ir daudz ko piedzīvojušas un iesoļo dzīves rudenī. Māksliniece nenoliedz, ka šajās fotogrāfijās ir jūtami personiski aspekti. Ko sievietei nozīmē novecošana? Konkrētāk – ko nozīmē novecošana slavenai sievietei karjeras norietā? Kā pusmūža vecumā jutās Glorija Svensone un Grēta Garbo? Sindija Šērmena atzīst, ka šajās fotogrāfijās ir daudz vairāk maiguma nekā citos viņas darbos. Tajās nav tik daudz ironijas, karikatūras un rotaļīguma kā agrāk tapušajos ciklos. Varbūt tā izskatās melnbaltās sērijas Untitled Film Stills varones četrdesmit gadu vēlāk.
Māksliniece neslēpj, ka viņai ir bijušas botoksa injekcijas un viņa ir uzlabojusi kakla ādu. Taču ar botoksu Sindija Šērmena neaizraujas: "Es nevēlos, lai man būtu sastingušas uzacis. Es gribu, lai mana piere saglabā kustīgumu, sejai ir jābūt elastīgai, lai es varētu radīt dažādas izteiksmes." Pašlaik Sindija Šērmena apsver iespēju uzņemt filmu: "Pēdējos gados man ir sajūta, ka esmu nogurusi izmantot sevi. Cik var mainīt savu izskatu?"
Mājās Ņujorkā Sindiju Šērmenu kā allaž gaida 28 gadu vecais ara, vārdā Misters Frīda. Viņi ir nešķirami jau trešo gadu desmitu. "Ar viņu esmu nodzīvojusi kopā ilgāk nekā ar jebkuru citu," atklāj māksliniece. Sindijas Šērmenas retrospekcija Londonas Nacionālajā portretu galerijā būs skatāma līdz 15. septembrim.
No 2019. gada oktobra līdz 2020. gada februārim tā būs aplūkojama Vankūveras Mākslas galerijā Kanādā.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
