Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Trešdiena, 25. decembris
Stella, Larisa

Ukrainas pārdomas

Kā Ukrainas parlamentārās sadarbības komitejas loceklei man bija iespēja vērot 17. janvārī Ukrainā notikušo prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu klātienē, Eiropas Parlamenta vēlēšanu novērošanas misijas ietvaros. Šīs prezidenta vēlēšanas Ukrainai ir sevišķi svarīgas. Tās norādīs, kāds būs valsts turpmākās attīstības virziens, lielā mērā noteiks valsts nākotni, attiecības ar Eiropas Savienību un citām kaimiņvalstīm.

Ukraina ir arī būtiskas izvēles priekšā – virzīties pretī Eiropai un rietumu demokrātijas vērtībām vai pastiprināt savas saites ar Krieviju. Kopumā uz Ukrainas vadītāja krēslu pretendēja 18 cilvēki, un vēlēšanu norisi var vērtēt kā mierīgu, visumā vēlēšanas noritēja bez smagiem, rezultātus ietekmējošiem pārkāpumiem, kas liecina par veiksmīgi spertiem soļiem demokrātiskas attīstības virzienā. Diemžēl, vēlēšanu pirmajā kārtā novēroju visai lielu politisko apātiju un sabiedrības neticību politiskajiem spēkiem, sevišķi salīdzinājumā ar milzīgo tautas pacēlumu iepriekšējās prezidenta vēlēšanās Oranžās revolūcijas laikā. Savā ziņā politiskā gaisotne Ukrainā ir lielā mērā salīdzināma ar pašreizējo situāciju Latvijā. Valsts ekonomika ir kritiskā stāvoklī, bet politiskie spēki joprojām ir sašķelti un nespēj panākt vienošanos pat svarīgākajos valsts attīstības jautājumos. Varas aparāts ir pārāk sadalījies un vājš - gan savā rīcībā, gan stājoties pretī ārvalstu ietekmei. Oranžās revolūcijas līderi Ukrainā ir ieslīguši savstarpējos pārmetumos un apvainojumos, par spīti tam, ka tie tiecas pēc ļoti līdzīgu mērķu sasniegšanas. Jau pirms došanās uz Ukrainu, izvērtējot pašreizējo politisko situāciju valstī, paredzēju, ka vēlēšanās priekšgalā izvirzīsies opozīcijas politiķis, Reģionu partijas līderis, Viktors Janukovičs un premjerministre Jūlija Timošenko. Apkopotie rezultāti liecina, ka Janukovičam izdevies gūt 35.32% balsu, bet Timošenko – 25.05%. Pirmās kārtas rezultātus nenoliedzami ir ietekmējuši gan ģeogrāfiski, gan vēsturiski faktori. J. Timošenko atbalstu guva galvenokārt valsts rietumu un centra rajonos, kamēr liela daļa Ukrainas dienvidu un austrumu reģionu iedzīvotāju, starp kuriem ir ap 20 miljoniem krievvalodīgo un kas vēsturiski bijuši pakļauti spēcīgākai PSRS ietekmei, balsoja par V. Janukoviču. Starpība ir nedaudz vairāk kā desmit procenti. Tas nozīmē, ka otrajā kārtā 7. februārī sagaidāma sīva cīņa. Sevišķi lielus pūliņus vajadzēs pielikt Timošenko, jo viņai nāksies atbildēt uz kritiku par smago ekonomisko situāciju valstī un to papildinošiem Janukoviča pārmetumiem. Saskaņā ar Pasaules bankas datiem, pagājušā gada laikā Ukrainas ekonomiskie rādītāji ir kritušies par 15%. Valstij ir aizņēmums 16.4 miljardu ASV dolāru apmērā no Starptautiskā Valūtas fonda (SVF), turklāt 3.8 miljardi ASV dolāru no tā joprojām nav izmaksāti, jo valdība nespēj vienoties par nepieciešamajiem budžeta samazinājumiem. Ukraiņu tautas apātija gan neizraisa lielu izbrīnu. Pēc lielā, revolucionārā pacēluma pirms pieciem gadiem, kad ar pārliecinošu vairākumu balsu pie varas nāca Viktors Juščenko, ukraiņiem drīz vien nācās secināt, ka viņu jaunais līderis nebūt nav daudz labāks par iepriekšējiem - valsts politiskā sistēma palika neefektīva, korupcijas līmenis nav daudz mazinājies, veselas uzņēmēju grupas joprojām neskar konkurence, ekonomiskā brīvība ir sarukusi, kamēr valsts ārējie parādi pieaug.  Oranžās revolūcijas prezidenta Viktora Juščenko iegūtie 5.5% balsu vien liecina par viņa nespēju sekot paša aizstāvētajiem mērķiem un ideāliem, iezīmējot skumju revolūcijas nobeigumu.Jaunievēlētajam prezidentam vai prezidentei būs jāatjauno un jāstiprina valsts institūciju un valdības darbības spēja un efektivitāte, jāsadarbojas ar SVF, lai atgūtu Ukrainas finansiālo uzticību, jāveicina atvērta tirgus ekonomika un jācīnās pret korupciju. Ciešāka sadarbība ar ES šos uzdevumus nenoliedzami atvieglotu. Tieši otrajā vēlēšanu kārtā arī izšķirsies Ukrainas valsts liktenis. J. Timošenko, viena no Oranžās revolūcijas virzītājām, oficiāli ir paudusi vēlmi panākt ciešākas Ukrainas saites ar ES, valsts otro lielāko tirdzniecības partneri aiz Krievijas, un eventuālo Ukrainas ES dalībvalsts statusu. Savā retorikā, par Ukrainas dalību šķietami iestājas arī V. Janukovičs, tomēr viņa politisko nostāju spēcīgāk raksturo pretošanās Oranžajai revolūcijai, Krievijas atbalstīšana, kad tā 2008. gada vasarā iebruka Gruzijas teritorijā, mērķis stiprināt Ukrainas politiskās un ekonomiskās saites ar Krieviju un pieņemt krievu valodu kā otro oficiālo valsts valodu. Tāpat Janukovičs izceļas ar divām sodāmībām savā biogrāfijā - par dalību laupīšanā un fizisku uzbrukumu, kā arī zādzību un vardarbību. Janukovičs ir arīdzan apsūdzēts par dokumentu viltošanu saistībā ar viņa vainu zādzībā un izvarošanā. Nenoliedzami, šāda personība neatbilst prezidenta amatam, nemaz nerunājot par viņa politiķa un pozitīva līdera kvalitāšu trūkumu. Tā teikt, Janukoviča stāšanās prezidenta amatā Ukrainai lielas pārmaiņas nesola. Tikmēr bažas rada fakts, ka Krievijā, šķiet, priekšroku jau dod J. Timošenko, kura ir visnotaļ labās attiecībās ar bijušo Krievijas prezidentu un šī brīža 'pelēko kardinālu' Vladimiru Putinu. Premjerministres pagātnes darījumi gāzes industrijā atstājuši vairākus joprojām neatbildētus jautājumus, kam pievienojas populistiska rakstura iezīmes un šķietamais paškritikas un sirdsapziņas pārmetumu trūkums. Par spīti visam, tomēr, tieši Timošenko ir tā, kas visskaidrāk apzinās nepieciešamību pēc steidzamām pārmaiņām Ukrainā. Tieši tādēļ, lielākā politiskā grupa Eiropas Parlamentā - Eiropas Tautas Partiju grupa, kuru pārstāvu arī es, ir izteikusi oficiālu aicinājumu Ukrainas demokrātiskajiem spēkiem, jo īpaši, pārējiem 16 prezidenta amata kandidātiem no pirmās vēlēšanu kārtas, apvienoties atbalstā J. Timošenko. Daži politiskie analītiķi uzskata, ka Timošenko var rēķināties ar pārējo prezidenta amata kandidātu vēlētāju atbalstu vēlēšanu otrajā kārtā, tomēr divi spēcīgākie no tiem – baņķieris S. Tihipko un bijušais Ukrainas parlamenta spīkeris A. Jatsenjuks, kas ieguva attiecīgi trešo un ceturto vietu vēlēšanu pirmajā kārtā un par abiem kopā apvienoja 20% balsu, jau ir atteikušies atbalstīt kādu no vadošajiem prezidenta amata pretendentiem. Šāda rīcība vēl vairāk šķeļ rietumnieciski orientētos vēlētājus, kuru solidaritāte un vienotība patlaban ir sevišķi svarīga. Bet kādēļ gan Eiropai būtu jāsatraucas par to, kas notiek Ukrainā? Pirmkārt, tā ir 46 miljonu valsts, izvietojusies tieši starp ES un Krieviju. Eiropai fundamentāli svarīgi enerģijas piegādes ceļi ved tieši caur Ukrainu. Visbeidzot, Ukrainas attīstība ietekmēs it visas bijušās Padomju Savienības republikas, pat tās, kas savu vietu jau atradušas Eiropas Savienības paspārnē. Šī ietekme visspēcīgāk izpaudīsies tieši attiecībās ar Krieviju un krieviski runājošajām minoritātēm. Ukrainas iedzīvotājos viennozīmīgi vērojams lielāks atbalsts dalībai ES, nekā NATO, un uz to arī nākošajam valsts līderim un valdībai būtu jātiecas. ES, savukārt, nedrīkst atkārtot savas pagātnes kļūdas ar pārlieku lielām atlaidēm. Gan Ukrainas, gan Eiropas valstu interesēs, tai stingri jāseko, lai Ukraina pildītu visas pamatprasības, sākot ar pilnībā funkcionējošu demokrātiju un tirgus ekonomiku, un beidzot ar stiprām un neatkarīgām institūcijām, kas spēj praksē ieviest ES un Eiropas Parlamentā pieņemtos likumus. Tāpat Ukrainā vēl nepieciešams attīstīt stipru, neatkarīgu tieslietu sistēmu, kas nestrādā zem atsevišķu politisko ietekmju diktāta. Ko Eiropa var darīt, lai mudinātu Ukrainu iet pozitīvas, demokrātiskas attīstības ceļu? Kopumā, tā, protams, būs ukraiņu tautas un politiķu izvēle - vai tie spēs pārvarēt savas īslaicīgās intereses, vai apvienos tautu balsojumam par demokrātisku nākotni un attīstītu ekonomiku. Tomēr ES spēkos ir sniegt šādu mudinājumu, atbalstot demokrātiskos centienus ne vien finansiāli un retoriski, bet arī konkrēti - apstiprinot iespēju nākotnē kļūt par Savienības dalībvalsti, pat ja pagaidām ir grūti noteikt, kad tieši tas varētu notikt. No Latvijas un citu Eiropas Savienības valstu viedokļa, nenoliedzami, vēlēšanās vēlamāka ir Jūlijas Timošenko uzvara, jo viņa līdz šim ir iestājusies par virzību uz Eiropas Savienību un NATO. Šāds iznākums stiprinātu Ukrainas sadarbību ar ES, galvenokārt, Eiropas Kaimiņattiecību politikas ietvaros. Uzticami, demokrātiski kaimiņi ir ikvienas ES dalībvalsts interesēs. Ukraina jau sevi ir pierādījusi kā Eiropai nozīmīgu partneri vairākos ar drošību saistītos jautājumos, piemēram, cīņā pret organizēto noziedzību Moldovā un citās reģiona valstīs. Ukrainas ģeogrāfiskais izvietojums padara to arī par nozīmīgu tranzītvalsti Eiropas valstu produkcijai, kā arī svarīgu politisko partneri, jo īpaši enerģētikas politikas jomā. Patlaban, Ukraina ir galvenā gāzes tranzītvalsts uz Eiropu. Regulārie Krievijas centieni risināt ārpolitikas jautājumus, izdarot spiedienu enerģētikas jomā, par ko liecina tās neskaitāmie gāzes konflikti ar Ukrainu, apdraud ne vien Ukrainas, bet visas ES drošību. Ukrainas iesaistīšana vienotā Eiropas gāzes piegādes sistēmā būtiski uzlabotu tās piegādes drošību, taču tam nepieciešama skaidra Ukrainas politiskā nostāja. Ukrainas attīstības vārdā, tās valsts līderiem jāsaglabā Oranžās revolūcijas ideālus. Saliedētība iedzīvotāju un politiķu starpā būs priekšnoteikums veiksmīgai Ukrainas demokrātiskajai un ekonomiskajai attīstībai.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja