Interesanti gan, ka krīzes pārvarēšanai viņi sola klāt ķerties, tikai ieņemot godpilno premjerministra amatu, ik pa laikam paužot savas rūpes par Dombrovska valdības stabilitāti.
Lasot abu partiju vadītāju solījumus, nepamet sajūta par šo līderu atgriešanās "savlaicīgumu". 2010.gada beigās, kad mūsu valsts pamazām atlabs no šais smagajos gados piedzīvotā, no ziemas miega cēlušies varoņi ir gatavi uzņemties godpilno pienākumu, piedalīties pārvarētas krīzes dzīrēs. Rodas jautājums, kāpēc neviens no viņiem nebija gatavs uzrotīt piedurknes un pieteikties netīro darbu padarīt daudz agrāk? Un dziedāt "Nevis slinkojot un pūstot" pirms smagākā darba posma paveikšanas, nevis savus padomus un palīdzību piedāvāt pēc tam, kad, tautas valodā runājot, "istaba saposta un kūts pakaļa izmēzta"?!