Vai viņš ir traks? – ar riebumu un šausmām noklausījies mammas stāstu par izstādē redzēto, ātri iemetis guglē Joris Laarman vārdu un pārskrējis ar acīm viņa darbiem, pajautāja 12 gadu vecs puika. "Vēē! Es tādu lampu sev tuvumā nemūžam negribētu!" Pametis acis uz savu lampiņu virteni pie loga, Kristiāns turpināja sarkastiski ironizēt: "Un? Ko tālāk? Lampiņas no cilvēku acīm, ja?" Tālāk izvērtās kaislīga diskusija, ko cilvēks drīkst un nedrīkst atļauties attiecībās ar dabu. Vai lampai ir apziņa? Varbūt viņai sāp? Joriss Lārmans nepārprotami jauno cilvēku bija pamatīgi sakaitinājis, pat sadusmojis. Daudz kas Lārmana idejās tiešām izklausās, kā nācis pa taisno no Frankenšteina laboratorijas.
Šādu reakciju izsauca viena no savdabīgākā un pasaulē pazīstamākā nīderlandiešu dizainera Jorisa Lārmana ekstravagantākajām idejām Half Life Lamp (2010), tulkojot pēc būtības, – Pusdzīvā lampa. Par estētiski skaistu to tiešām nenosauksi. Drīzāk tā atgādina kādu degli, kuru varētu iespīdināt acīs Ziloņcilvēka saimnieks viņa teltī. Asociācijas ir medicīniskas, nepievilcīgas. Varu piekrist Kristiānam – es arī negribētu naktī pamosties un ieskatīties sejā šādai lampai, kurā izmantotas Ķīnas kāmja un jāņtārpiņa šūnas (uzmanību – tikai šūnas, nevienam kažoks nav novilkts pār acīm). Novatoriskais sasniegums ir tas, ka bioķīmija šeit pirmreizīgi satiekas ar interjera dizainu.
Par to plašā retrospekcijā bija iespējams pārliecināties Groningenas muzejā (22.11.2015.–10.04.2016.), kuras virtuālajā atsauksmju kladē jeb tviterī kāds sajūsmi nāts apmeklētājs ierakstījis – "dizaina dievs". Paldies muzeja kuratoru montāžai, blakus telpās izmitinot "mūzikas dievu" Deividu Boviju ar savu izstādi. Abus sarado ģeniālais jaunrades gars. Neierobežota radīšanas brīvība. It kā pasaulē nebūtu nekā tāda, kas nebūtu iespējams.
Man ir ideja. Kā to var uztaisīt?
Joriss Lārmans savā darbībā vēlas apvienot zinātni, mākslu un dizainu. Viņš sadarbojas ar inženieriem, programmētājiem un amatniekiem, aptuveni pēc šāda principa – man ir ideja; kā to var uztaisīt? Savos darbos Lārmans izmanto biotehnoloģijas, datorus, robotus un 3D printera iespējas. Amsterdamas darbnīcā tapušie darbi pasaulē tiek pārdoti par astronomiskām summām. Divi Lārmana darbi atrodas MoMA kolekcijā Ņujorkā, vairāki – arī Rijksmuseum Amsterdamā. Pašam dizaineram nešķiet, ka viņš nodarbotos ar ko futuroloģisku, vienkārši – "agrāk bija zāģis, tagad – dators". Lārmanam ir gan milzu panākumi, gan tikpat lielas darbaspējas. Uz lauriem viņš neguļ. Lārmans intervijās atzīst, ka ir ļoti kritisks pret sevi un citiem, bet tikai tā esot iespējams sasniegt pašu augstāko kvalitāti. Par savu lielāko autoritāti viņš atzīst nīderlandiešu mēbeļu dizaineru Geritu Rītveldu (1888–1964). Lārmans bieži domājot, kā būtu darījis Rītvelds.
Uz jautājumu, vai Lārmans ir traks, nav nemaz tik viegli atbildēt. Var reaģēt dažādi. The Wall Street atbilde uz šo jautājumu bija 2011. gadā Lārmanam piešķirtais gada inovatora tituls. "Savos 35 gados viņš ir nonācis laikā, kad industriālā ēra satiek digitālo," The Wall Street Journal (13.05.2015.) raksta Ruta Blūmfīlda. "Mēs esam kaut kas līdzīgs tranzīta paaudzei," žurnālistei skaidro pats Joriss Lārmans. "Ar digitālās ražošanas līdzekļiem jūs varat ražot daudz sarežģītākas formas. Algoritms vai robots ir tikai kā kalts vai zāģis. Tie ir jauni instrumenti, ar kuriem dizaineri var strādāt."
Joriss Lārmans ir dzimis 1979. gadā Nīderlandē, Borkulo ciematiņā, policijas detektīva un mājsaimnieces ģimenē. Studējis Eindhovenas Dizaina akadēmijā. Jorisa diplomdarbs 2003. gadā bija no betona un alumīnija veidots rokoko stila ziedos izlocīts dekoratīvs radiators, kas sildot pat labāk par klasiskajiem radiatoriem.
Par talantīgo jauno dizaineru ieinteresējās slavenas kompānijas, bet drīz vien viņš saprata, ka jāiet savs ceļš, jo kompānijas vēlas izmantot jau zināmas tehnoloģijas. Lārmana darbnīca Amsterdamā patlaban ir kā inovatīvu ideju inkubators, kur nemēdz teikt – tas nav iespējams. Viņš ir drošs, ka atrodamies jaunas industriālās revolūcijas priekšvakarā.
"Ja māte daba uztaisītu krēslu, tas izskatītos tieši šādi," par savu kolekciju Bones/Kauli saka Joriss Lārmans. Viņš ar kolēģiem ir izveidojis datorprogrammu, kas simulē kaulu augšanas procesu. Ja par patikšanu un estētiski emocionālo komfortu – cits par Kaulu krēslu maksās 25 000 ASV dolāru, cits neņems par velti un teiks, ka krēsls izskatās kā no cilvēkēdāja namiņa vai senioru aprūpes veikala.
Taču Lārmanam ir rinda darbu, kuros viņš iedvesmojas no dabas formām un motīviem daudz romantiskākā veidā. Citu Lārmana krēslu veidolā var atpazīt bišu šūnas. Balsti viņa mēbelēs raisa asociācijas ar suņuburkšķiem vai lietussarga spieķiem. Bet uz pasaulē skaistākā galda titulu, manuprāt, var pretendēt Lārmana Bridge Table/Tilta galds. Drupačas uz tāda, protams, ar pirkstu neuzlasīsi, bet acij – pati pilnība!
Pirmais izdrukātais tilts
Viens no neparastākajiem Lārmana izgudrojumiem ir Pužļa krēsls, kuru katrs interesents var lejupielādēt www.bitsandparts.org un izdrukāt ar 3D printeri. 2005. gadā, pēc Jorisa statistikas, to jau bija izdarījuši 10 000 cilvēku. Atliek tikai minēt, vai viņiem tiešām bija patikuši bērnudārza interjeram piestāvošie krēsli vai arī viņi vēlējās būt klātbūtnīgi un piederīgi kaut kam pa īstam jaunam. Dizainers liek lielas cerības uz 3D printera spējām, kas ļaus izdrukāt ne tikai iPad maciņu vai atslēgu piekariņu. Lārmans ir drošs, ka pasaule atrodas pilnīgi jaunas industriālās revolūcijas priekšvakarā. Pats viņš to ir pierādījis ar savu 3D printera gājēju tiltu, ko 2017. gadā Amsterdamā uzstādīs pāri kanālam Oudezijds Achterburgwal. Izaicinošais tilts ir MX3D, Jorisa Lārmana, konstruktoru kompānijas Heijmans u. c. sadarbības projekts. Tiltu veidos robots, kas ir spējīgs gaisā "zīmēt" metāla struktūras. "Šis tilts parādīs, kā 3D druka var apvienot lielas formas, funkcionālus objektus, izturīgus materiālus ar nebijušu formu brīvību (..) Tilta simbolisms ir skaista metafora par tehnoloģiju un vecās pilsētas savienošanu, kas izceļ labāko abās pasaulēs" de zeen (13.06.2015.) teicis Joriss Lārmans, kuram jau ir sekotāji. Studentu grupa jau ir izstrādājusi dizainu 3D drukātam velosipēda rāmim. Kur gan citur, ja ne Nīderlandē – inovāciju zemē –, velosipēdu izgudrot vēlreiz?