Vai svēts ir tikai tas, kas miris?

Es piekrītu, īpašas kārtības teritorijas nolikums būtu jāizstrādā gan. Lai arī es patiesi cienu šos cilvēkus un pievienojos viņu viedoklim par Brāļu kapiem, attiecībā uz Brīvības pieminekli, man ir cits viedoklis. Brīvības piemineklis ir viena no latviešu tautas svētvietām – par to diskusiju nav un nevar būt. Tomēr, manuprāt, svētvietas nedrīkst kļūt par mirušām, ar augstu žogu apjoztām teritorijām, kurām drīkst tikai svētsvinīgi tuvoties ar ziediem vai karogiem rokās. Savu tautas vēsturi un mūsu tautas atzītās vērtības, kas ir mūsu valsts pamats, mēs saviem bērniem varam mācīt nevis kārtējo reizi kaut ko aizliedzot, bet gan stāstot, skaidrojot, ieinteresējot un tādējādi radot cieņu pret savu tautu un valsti.  Es nesaredzu neko sliktu tajā, ka ikdienā pie Brīvības pieminekļa pulsē dzīvība, ka šeit satiekas draugi, kāds kādu bildina, notiek kāds pasākums vai koncerts. Es nesaskatu neko sliktu arī tajā, ka te tiek dots starts kādām skriešanas sacensībām vai velomaratonam. Turklāt teritorijā pie Brīvības pieminekļa ir spēkā visi tie paši kārtības noteikumi kā visā pilsētā, un ikviena pienākums ir tos respektēt. Es ticu, ka jaunieši, kuri pavada savu brīvo laiku kopā ar saviem domubiedriem pie Brīvības pieminekļa, apzinās, ko drīkst un ko nedrīkst, bet, ja kādam vecāki vai skolotāji nav spējuši iemācīt attiecīgas manieres, tad ikvienam no mums ir tiesības aizrādīt. Un nevajag vien šausminoties paiet garām un pēc tam skaļā balsī kliegt - kādi tie mūsu jaunieši!