Te jādomā par vairākām lietām. No vienas puses, deputātu Vladislavu Drīksni ievēlēja Daugavpilī dzīvojošie Latvijas Republikas pilsoņi, jādomā, ka dažam labam deputāta valodas prasme bija zināma jau iepriekš, vēl jo vairāk, ja atceramies, ka V. Drīksne Daugavpils Domē darbojas jau astoņu gadu garumā. Taču no otras puses, ja deputāts dokumentos meloja par valodas zināšanām, tad tas ir nesmuki un vairāk. Ar godīgumu Latvijas politikā vispār tā ir kā ir. Likuma prasībām mierīgi uzspļauj arī valsts valdošās partijas tad, kad tām tas ir izdevīgi (Tautas partijas "neatkarīgā" priekšvēlēšanu reklāmu kampaņa, valdības lēmums ignorēt Konkurences padomes prasības jautājumā par lidostas nodevām). Taču tas nenozīmē, ka katrs gadījums nebūtu jāvērtē atsevišķi un negatīvi.
Taču te ir arī plašāks jautājums. Nepārprotami valodas jomā pēdējo pāris gadu laikā ir notikusi atpakaļslīdēšana. Lasītāji zinās, ka Valsts Valodas inspekcijai ir krimināli mazs darbinieku skaits, tā nespēj izsekot visus tos, kuriem atbilstoši likumam būtu jāprot valsts valoda vismaz tādā līmenī, kāds nepieciešams darba veikšanai. Būdams cilvēks, kurš neprot krievu valodu, es šo jautājumu izjūtu ļoti personīgi. Tā, piemēram, vienā no Centrālstacijas tuneļiem kioskā strādā cilvēks, kurš nevien neprot atbildēt uz jautājumiem latviešu valodā, bet uzstājīgi runā krieviski arī tad, kad viņam pateikts, ka otrs cilvēks valodu neprot. Šķiet, atsevišķi nelatvieši atgriezušies pie pārliecības, kura valdīja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā -- neviens cilvēks, kurš prot latviešu valodu, nevar būt cilvēks, kurš neprot krievu valodu.
Tomēr galvenais ir kaut kas tāds, ko esmu teicis kopš pirmās dienas, kad ierados Latvijā, proti -- pie tā, ka pietiekami daudziem Latvijas iedzīvotājiem vārdiņš "labrīt" šobrīd ir nepārvarāms svešvārds, lielākoties ir vainīgi paši latvieši, jo viņi pārāk viegli sarunās pāriet uz krievu valodu tad, kad nelatvietim ar latviešu valodu ir problēmas. Man ir tuvs draugs, kurš ir dienējis Latvijas bruņotajos spēkos un pēc tam strādājis drošības struktūrās, viņš stāsta, ka es esmu vienīgais cilvēks visā viņa dzīvē, kurš ar viņu sarunājas latviešu valodā. Ja tā, tad pārsteiguma nav nekāda.
Tiesa, es pazīstu neskaitāmus nelatviešus, kuriem latviešu valoda nesagādā nekādas problēmas. Baidos, jau sen laiks teikt -- ja cilvēks 15 gadu laikā pēc valsts neatkarības atjaunošanas bijis pārāk slinks vai stulbs, lai iemācītos valsts valodu, tad pats vainīgs, un viņam nav vietas nedz kioskā, nedz Daugavpils Domē. Šoreiz tēvzemiešiem ir taisnība.