Šovakar nolēmu, ka to darīšu
atkal – rakstīšu sava veida interneta dienasgrāmatu savu iespēju
robežās.. . Neskatoties uz to, ka man liekas dīvains Dienas formāts
vai ka man nav saprotams, kas vispār notiek mediju telpā.... Esmu
sapratusi, ka nav iespēju publiskā telpā "dabūt" labas ziņas....
Var izsūtīt relīzes, var stāstīt ziņas žurnālistiem, var informēt
sabiedrību visos cits pieejamos veidos... labas ziņas sabiedrību
nesasniedz... Tādēļ varbūt šī ir metode vismaz kādam pateikt,
ko daru, ko domāju, kā jūtos...
Mani ir mācījuši, ka nevajag lepoties ar padarītiem vai šķietami padarītiem darbiem. Jo darbi runājot paši par sevi... Bet nu jau vairāk nekā astoņos mēnešos esmu sapratusi, ka pretestība jebkam sākas, ja tiešām dari darbu....
Man Dievs un dzīve ir devuši
iespēju darīt darbu, ko esmu gribējusi darīt kopš noteikta saprātīga
vecuma un es skaidri zinu, kas darāms un kā, neatkarīgi no tā, vai
valstī ir krīze vai nē. Jo to, ko daru, darītu jebkurā gadījumā.
Tikai, ja mūsu valsts būtu
bagāta, es to varētu darīt, plūcot laurus, saņemot aplausus un
vispārēju atzinību. Jo viegli ir vadīt, ja ir nauda, grūti, ja
tās nav...
Turpmāk rakstīšu par to, kas notiek pie mums – iekšlietu sistēmā. Lai nevienam nav iespēju šeit notiekošo interpretēt. Valstī ir kārtība, drošība un cilvēki naktis var gulēt mierīgi.