Tas ir viens no izstādes racionālajiem iemesliem — laikā, kad neviens nezina, kā attīstīsies muzeja turpmākā darbība, viņam šķitis būtiski parādīt, ka izstāde var tapt arī ar ļoti maziem, lakoniskiem līdzekļiem. Otrs būtiskākais iegansts — R.Ceplim patīk mākslas sakrustot, dažādu radošu izpausmju mijiedarbība. Pats fotografē, gleznot gan negleznojot. "Atšķirīgi stili un tehnikas, atšķirīgi iemesli, atšķirīgi izmēri, atšķirīgas motivācijas, atšķirīga saglabātības pakāpe — tā var teikt par rakstnieku gleznotām bildēm, kuras redzamas izstādē. Izvēlēti maksimāli dažādi autori un viņu darbi, lai plašākai publikai parādītu ne tikai klasiskas, bet arī līdz šim neredzētas gleznas," skaidro R.Ceplis. Izstādē vienkopus skatāmi Annas Auziņas, Riharda Bargā, Ingas Ābeles, Māra Bērziņa, Laimas Muktupāvelas, Paula Bankovska, Evas Mārtužas, Kārļa Ieviņa, Jāņa Jaunsudrabiņa, Birutas Skujenieces, Harija Heislera, Anšlava Eglīša, Anatola Imermaņa, Raimonda Staprāna, Ulda Zemzara, Hildas Vīkas u.c. darbi. R.Ceplis uzsver, ka "kvalitāte nebija svarīgākā", tālab vienā rindā skatāmi gan profesionāļu darbi, gan diletantiski sirsnīgi darinājumi, kuriem būtu vieta naivisma muzejā. R.Ceplis tos sauc par "naivisma šedevriem", piemēram, Riharda Bargā lapsiņa — versija par Džokondu. Izstādes idejas autors vērš uzmanību arī uz to, ka Rakstnieks/rakstniece glezno nekādā gadījumā nav jāuztver kā visaptveroša restrospekcija. R.Ceplis smejas, ka "glezno jau katrs otrais trešais rakstnieks". Ne visus darbus bija iespējams dabūt. Ne visus — vēlēšanās dabūt. Šajā izstādē redzamās gleznas nāk no Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja, Valsts mākslas muzeja krājuma, kā arī no privātām kolekcijām. Pārstāvēti Latvijas laika, padomju laiku, kā arī trimdas rakstnieki — gleznotāji. Mūsdienu dzīvo rakstnieku/dzejnieku darbiem pievienoti autoru komentāri, kuri, kā jau rakstniekiem sanākuši dzīvelīgi un spilgti, iespējams, pat spilgtāki par pašām gleznām un zīmējumiem. Daži košākie piemēri. Laimas Muktupāvelas komentārs: "Portretā, ko gleznoju, ir mana vecmamma Zelma Timma. Centos panākt gan līdzību, gan to, lai pašai būtu interesanti. Ir taču sanācis — tā viegli — re, kā priekšauta lentīte sanākusi, kā vecmmammas deguns, sirmie mati, vai ja? Ne tikai tas, ka skolotāji labi novērtēja, bet pašai arī patika, vecmamma sevi atpazina." Inga Ābele pie raiba sunīša portreta pierakstījusi: "Šo sunīti es nopirku Čiekurkalna tirgū. Brālim nopirku papīra vējdzirnavas, lai nesaka vecākiem, ka nopirku." Arī Māris Bērziņš savu abstrakto gleznu pelēkā toņkārtā nav atstājis noslēpumā un interpretācijās tītu. Īsi un skaidri. Tie ir Pastendes ielas dubļi. "Visvairāk dzīvē ir nācies brist tieši Pastendes ielas dubļus," raksta M.Bērziņš.
Vecmamma atpazina sevi, pašai arī patika
Rakstnieks/rakstniece glezno. Profesionāļi un naivisti Cik cilvēku spožo vārda meistaru Anšlavu Eglīti minēs kā gleznotāju? Un kas ir Hilda Vīka vispirms — gleznotāja vai rakstniece? Un Jaunsudrabiņš? Un Anna Auziņa? Vai zinājāt, ka Laima Muktupāvela, mācoties Rīgas Lietišķajā vidusskolā, bija aizrāvusies ar gleznošanu un zīmēšanu un radījusi gluži klasiskā eļļas tehnikā vecmāmiņas portretu? Un kā iespējams attēlot dzimtos dubļus? Iespējams, tā būs pēdējā izstādes atklāšana šajā ēkā — jau pirmajā teikumā presei izsūtītajā izstādes Rakstnieks/rakstniece glezno pieteikumā brīdina tās kurators, literatūrkritiķis Rimands Ceplis, viņš arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja darbinieks.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.