Minētās ministrijas gumijas stiepšana sešu mēnešu garumā, noveda pie šo barjeru noņemšanas, bet ierobežojumi tika saglabāti izmantojot ceļa zīmes un autotransporta kustību ierobežojošus stabus. Šodien Rīgas domes jaunā sasaukuma dienas kārtībā atkal ir jautājums par iebraukšanas barjeru atjaunošanu.
Jautājums, kas Vecrīgā ir mainījies šī gada un 3 mēnešu starplaikā? Atbilde ir – precīzi nekas! Pirms 13 gadiem, 1996. gadā, kad vecpilsētai ar Ministru kabineta noteikumiem tika noteikts īpaša režīma statuss, tā galvenais mērķis bija pasargāt arhitektūras mantojumu, uzlabot ekoloģisko stāvokli un radīt prioritāti gājējiem, tādejādi arī rūpējoties par to drošību. Esmu pārliecināts, ka šis mērķis nav sasniegts.
Rodas jautājums, vai politiķiem ir konceptuāls redzējums Vecrīgas attīstībai. Vai ir ticis domāts par ilgtermiņa politikas izstrādi un realizēšanu? Domāju, ka nē.
Kopš tālā 2006. gadā, Ministru kabinets īpašā statusa režīmu Vecrīgai ir noteicis un atjaunojis vismaz 8 reizes. Šis režīms ir ticis noteikts uz 6 mēnešiem, gadu, diviem, trīs ar pusi, tad atkal uz diviem. Vai tas kāda veidā liecina par ilgtermiņa skatījumu? Valdības ministri uzskatīja par nepieciešamu katru reizi debatēt par šiem jautājumiem no jauna. 2001. gadā tika ieviesta elektroniskā kontroles sistēma, savukārt jau 7 gadus vēlāk, tika pieņemts lēmums šo sistēmu modernizēt. Tas viss prasīja ievērojamus finanšu resursus. Tieši tāpat par velti nebija iebraukšanas barjeru demontāža 2008. gada beigās, jaunu ceļa zīmju izgatavošana un izvietošana, satiksmes plūsmas izstrāde un norobežojošo stabu izgatavošana un uzstādīšana, sms norēķinu sistēmas izveidošana un satiksmes plūsmas uzraudzība, ko veic pašvaldības policija. Tagad, kritiski spiedīgā valsts un pašvaldības budžeta apstākļos, atkal tiks tērēta nodokļu maksātāju nauda visa izveidotā sagraušanai un „jaunas – vecās” sistēmas pārbūvēšanai.
Iespējams, ka kādam tas ir izdevīgi, lai Vecrīga atkal pārtaptu par ekskluzīvu iebraucamo zonu, kur iebraukšanas atļaujas tiek piešķirtas ne tikai pēc piederības dzīves vai darba vietai, bet arī pēc labu paziņu, draugu un visādi citādi varai pietuvināto statusa. Šis lobijs varētu būt gana ietekmīgs, kā rezultātā domniekiem prāts būs nosvēries par labu caurlaižu sistēmas atjaunošanai. Diez vai ieguvēji būs simtgadīgie nami un Vecrīgas regulārie vai gadījuma apmeklētāji.
Skaidrs ir viens, ka no visām šim peripetijām varēja izvairīties, ja valstī būtu bijis skaidrs ilgtermiņa skatījums uz Vecrīgas problēmām. Manuprāt, ir pilnīgi vienalga, vai mūsu vecpilsētu sargā mehāniski paceļamas barjeras, ceļa zīmes „iebraukt aizliegts” vai norobežojoši stabi vai puķu podi. Ir jābūt tādai koncepcijai, kas Vecrīgu padarītu draudzīgu gan tās iedzīvotājiem, gan tur esošo valsts un pašvaldību iestāžu apmeklētājiem, gan tūristiem un pilsētas viesiem.