Atšķirībā no Venēcijas arhitektūras biennāles, kura startēs pēc pāris nedēļām un kurā pārstāvēta arī Latvija, Venēcijas kinofestivāls notiek bez Latvijas, arī Baltijas klātbūtnes, ja par tādu neuzskata šo rindu autores darba pienākumus starptautiskās kinokritiķu federācijas FIPRESCI žūrijā. Lauvas kubā
Pasaules vecākais kinofestivāls, signalizējot par zināmu stabilitāti, šogad bez īpaša pompa atzīmē 65.norises reizi. Venēcijas kinofestivāls, būdams filmu sacensības tradīcijas iedibinātājs pasaulē pagājušā gadsimta 30.gados, ir izgājis cauri dažādiem attīstības posmiem — prestiža, tā zuduma un atgūšanas periodiem. Par zemūdens kaislību pierimšanu, kas Itālijas kultūras institūcijām lika histēriskā tempā nomainīt festivāla direktoru, liecina kaut vai fakts, ka pašreizējais Venēcijas kinofestivāla direktors šveicietis Marko Millers ir sekmīgi parakstījis savu otro līgumu uz četriem gadiem, tātad viņš veidos vēl četru Venēcijas festivālu politiku. Viena no šāgada labajām ziņām ir oficiālais paziņojums, ka drīzumā Venēcijas Lido salā tiks sākta jaunas Festivāla pils celtniecība, kuras budžets būs 70 miljoni eiro, un jau 2011.gadā festivāls varēs iegūt savam statusam atbilstošu infrastruktūru krietni novecojušās vietā. Pašreizējās Festivāla pils pieticīgie izmēri un novecojusī arhitektūra ir viens no iemesliem, kālab pēdējos gados tā tiek rūpīgi nosegta, proti, scenogrāfiskā uzbūve, instalācija pati kļūst par pašvērtību — šogad tās ir milzu zeltspārnotas lauvas, kas mēģina izlauzties no balta auduma kuba, zem kura paslēpta ēka. Balts, zelts, sarkans — ir krāsas, ar ko pārliecinoši instalācijā — pils piesegšanā — ir spēlējies pasaulslavenais scenogrāfs, filmu mākslinieks Dante Ferreti.
Pēdējais imperators
Par vienu no šā gada festivāla uzstādījumiem ir pasludināta absolūta tolerance — pret filmu tematiku un izteiksmes līdzekļiem. Arvien redzamāka ir arī ar digitālām tehnoloģijām filmētu darbu klātesamība. Dzīvē šāda pozīcija uz viena ekrāna ļauj satikties, piemēram, filmai par irāņu transseksuāļiem, filipīniešu geju sabiedrību un masu mediju manipulāciju, Izraēlas karavīra — palestīnieša slepkavas — grēksūdzei ar krāšņu veltījumu pasaules modes ģēnijam Valentīno (visas — konkursā Horizonti).
Tieši Valentīno. Pēdējais imperators kļuvis par mediju tikpat aprakstītu filmu kā festivāla atklāšanas notikums — melnā komēdija Pēc izlasīšanas sadedzināt ar Bredu Pitu un Džordžu Klūniju netipiskās — kariķētu tēlu — lomās, kas nonāk bīstami tuvu slepeno dienestu pasaulei.
V.Garavāni — neuzkrītoši vēstīja uz galda novietotā plāksnīte preses konferencē, augstās modes hierarhijā neiesvaidītiem pat īsti neļaujot asociēt šo uzvārdu ar zīmola Valentino radītāju, manierīgu, brūni nosauļotu, sirmu vīru. Filma, kas tapusi divu pēdējo gadu laikā, tātad brīdī, kad modes metrs tuvojās lēmumam pamest karjeru (tas notika šā gada janvārī), piedāvā trāpīgu, ironisku skatījumu uz multimiljonu industrijas aizkulisēm — no tērpu tapšanas, metra skandāliem, kaprīzēm, kurās ierindojami arī viņa seši mopši, līdz lielā biznesa — akcionāru — intrigām, kas galu galā mudināja Valentīno šķietami no laba prāta aiziet no biznesa, kad spilgtā atmiņā vēl ir ballīte — grandioza viņa darbu retrospekcija Romā un 45 gadu karjeras svinības (2007.gadā). Tas vien, ka Valentīno, kurš ģērbis gan Žaklīnu Kenediju, gan Odriju Hepbernu, gan īpaši sajūsminās par Džūliju Robertsu, bet preses konferencē kategoriski atsacījies nosaukt nozīmīgāko no viņa ģērbtajām pasaules slavenajām sievietēm, "jo viņu ir tik daudz un viņas visas mani ir darījušas laimīgu", ļāvies būt visai ironiska, dokumentāla vērojuma varonis, liecina ne par filmas režisora īpašām prasmēm, drīzāk par viņa psihologa spējām un galvenokārt — Valentīno neierasto paširoinijas dozu. (Filmas režisors Mets Tairnauers ir profesionāls žurnālists, strādājis respektablajā izdevumā Vanity Fair.)
"Mani ļoti aizrāva ideja, ka kāds par manu karjeru veido dokumentālo
filmu," preses konferencē sacīja viena no modes pasaules dzīvajām
leģendām, nejauši uzsverot, ka kamerai, izrādās, ir gatavi atklāties
gan pasaules dižie un ietekmīgie, gan, piemēram, spēcīgās, skarbi
ciniskās filipīniešu filmas Džejs/Jay varoņi — ģimene, kura zaudējusi
dēlu, bez ierunām piekrīt piedalīties TV šovā, kas parazitē uz cilvēku
traģēdijām. (Šova nosaukums ir glāsmains kā dūja — Par mīļotajiem, no
kuriem mēs šķirti.)
Atvērtība kamerai
Iespējams, tieši tēma — totāla atvērtība, padevība kamerai — kļūs par vienu no šāgada Venēcijas festivāla iezīmīgākajām tēmām. Kamerai ir gatavs sūdzēt grēkus izraēliešu karavīrs, jauns puisis (filma Z32), kurš vainīgs vairāku palestīniešu nogalināšanā un kurš atkal un atkal mēģina izstāstīt savu stāstu, izmisīgi meklējot "psihoterapeitisku efektu". Kamerai savus stāstus uztic Irānas transseksuāļi (filmā Tedium), uzsverot, ka šis Venēcijas festivāls tiešām ir kļuvis atvērts visekstrēmākajam tēmu piedāvājumam. Ar pustoņiem un pieticību tēmu izvēlē vai pasniegumā vairs nepārsteigsi un pamanīts netiksi, pat atlasīts šādai starptautiskai skatei ne.