Latvijā vislielāko interesi, protams, izraisa NATO lēmumi par Ukrainas un Grūzijas (ne)uzaicināšanu. Trešdienas vakarā kļuva pilnīgi skaidrs, ka Vācijas un Francijas līderi neļaus Bušam sevi pierunāt un šīs Austrumeiropas valstis pagaidām paliks bez formālas "ceļakartes" dalībai Aliansē. Vienlaikus, pateikuši ukraiņiem un gruzīniem VĒL NĒ, naktī un ceturtdien diplomāti un politiķi intensīvi meklēja formulējumus tādam kopīgajam paziņojumam, kas neļautu Krievijai radīt iespaidu par savu „veto” pār Alianses lēmumiem un mudinātu ukraiņus un gruzīnus turpināt reformas.
Un viņiem tas izdevās ( lai arī ne bez krietnas cīkstēšanās ar Vācijas kancleri Merkeli):„Mēs šodien vienojāmies, ka šīs valstis klūs par NATO dalībniecēm... MAP ir nākošais solis Ukrainas un Grūzijas tiešajā ceļā uz dalību NATO.”
Šis, manuprāt, pārsteidzoši tālejošais un Aliansei neraksturīgais paziņojums atsauca atmiņā 1997. gada NATO samitu Madridē. Togad NATO uzaicināja pievienoties Čehiju, Poliju un Ungāriju, bet Baltijas valstīm nācās „saņemt groziņu”. Baltijas valstis tolaik bija gatavas dalībai lielākā mērā nekā šodien Ukraina un Gruzija. Lai arī Krievija skaļi iebilda pret baltiešu uzaicināšanu, kā valsts tā bija vāja un haotiska. Tomēr NATO līderi neuzdrošinājās Baltijas valstīm dot ne tuvu tik skaidru solījumu.
Baltijas valstis tika pieminētās kā kandidātvalstis, paslavētas par progresu un pieminētas līdz ar „brīvas un vienotas Eiropas” mērķi. Baltieši par skaidru solījumu reiz tikt uzaicinātiem pat īsti sapņot nevarēja. Tomēr piecus gadus vēlāk, 2002. gadā, Latvija, līdz ar sešām citām valstīm tika uzaicinātas pievienotiesAliansei un 2004. gadā šis process veiksmīgi noslēdzās.
Protams, 2008. nav 1997. gads, Putins nav Jeļcins un naftas cena pasaules tirgū nav vis 20, bet 100 dolāru par barelu. Protams, pilsoņu izpratne un atbalsts NATO Ukrainā šodien ir krietni mazāks kā 1997. gada Latvijā. Protams, Abrenes jautājums bija nieks salīdzinājumā ar konfliktiem Gruzijas Abhāzijā un Dienvidosetijā. Tomēr esredzu, ka vēstures rats griežas tai pašā virzienā, brīvas un vienotas Eiropas mērķis ir dzīvs, un es esmu gatavs saderēt, ka pēc gadiem pieciem Ukraina un Gruzija tiks oficiāli un neatgriezeniski uzaicinātas pievienoties NATO aliansei.
(Ar derībām, protams, jābūt uzmanīgam. Bet es izmantoju šo iespēju atgādināt vienam no veiksmīgākajiem bijušajiem Latvijas premjeriem un ārlietu ministriem par joprojām neatrisināto jautājumu par to šampanieša kasti, kuru viņš man ir zaudējis kādās 1997. gadā noslēgtās derībās. Es liku uz to, ka Latvija būs NATO ātrāk nekā Eiropas Savienībā, viņš – otrādi. 2004. gadā Latvijakļuva par pilntiesīgu NATO dalībvalsti dažus mēnešus pirms pilntiesīgas dalības ES...)