Lai arī toreiz bija vairāk jautājumu, nekā atbilžu, cilvēki ticēja idejai dzīvot brīvā valstī, riskēja ar nezināmo un cīnījās ar janvāra drēgnumu. Toties iekšēji katrs turējās pie pārliecības, ka man ir jābūt tur, kur mainās vēstures līkloči. Bija tā nepārprotamā sajūta, ka katrs cilvēks ir no svara, visur valdīja patriotisks pacēlums.
Šodien nereti dzirdam jautājot, vai bija vērts? Cik vienoti mēs būtu šodien? Jā, šajos jautājumos var saklausīt klusas šaubas, vai tiešām šī ir tā valsts, kādu toreiz - cilvēks pie cilvēka – aizstāvējām?
Jāpiekrīt, ka ne viss ir gājis tik gludi, kā gribētos, un esam piedzīvojuši gan lepnumu, gan vilšanos. Salīdzinoši īsā laikā esam uzbūvējuši savu valsti un tiekušies uz Eiropas pieredzi pašu mājās. Vietā ir kritika, sakot, ka pieredze ir viens, bet tradīcijas – pavisam kas cits, un tieši vecās tradīcijas (izsaimniekot, shēmot un pārdot), kas tik tuvas ir atsevišķiem politiskajiem spēkiem, ir grūti nosaukt par eiropeiskām. Acīmredzot pārāk ilgi esam izlikušies to visu neredzam.
Jā, nav šaubu – tā gluži nav tā valsts, kuru aizstāvējām, bet, ja man jautā, vai bija vērts iet uz barikādēm, es nešauboties saku JĀ. Lai arī esam piedzīvojuši kļūdas, tas ir noticis savā zemē. Un līdzīgi kā toreiz, arī šodien, ar vienotu spēku un atbalstu, Latvija var plaukt par taisnīgu, godīgu un pārtikušu valsti, jo tās cilvēki spēj atšķirt graudus no pelavām, izskaust vecās tradīcijas.
Esmu pārliecināta, ka tik sīkstai tautai, kāda esam mēs, ir kāds savs, saliedētības un vienotības gēns. Izšķirošos brīžos mēs neuzdodam jautājumus, bet rīkojamies. Paldies visiem barikāžu dalībniekiem, viņu ģimenēm un atbalstītājiem. Es joprojām esmu pārliecināta, ka katrs cilvēks ir no svara. Arī šodien.