Daudzveidīgajai latviešu un igauņu mākslinieku sadarbībai ir ne tikai mākslas darbu apmaiņas un personiskas draudzības, bet arī teorētiska šķautne – mēģinājumi apzināties un izprast līdzīgo situāciju globālajā mākslas ainā. Tāpat kā mēs ņemam palīgā kritiķi un kuratoru, šī raksta autoru Indreku Grigoru, lai apzinātu abu tautu mākslinieciskos kontaktus, latviešu izstāžu rīkotājiem bieži ir nepieciešams Tanels Randers, lai piešķirtu vairāk kritiska noskaņojuma saviem sarīkojumiem. Piemēram, Randera raksts Kā atcerēties Sorosa reālismu bija lasāms Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotās izstādes Pazudis arhīvā (2016) katalogā un izraisīja vienu no retajām polemikām rakstu sērijas Domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju ietvaros; Randera skatījumam uz līdzīgo laikmetīgās mākslas vēsturi abās valstīs daļēji piekrita, daļēji oponēja Jānis Borgs rakstā No arhīva nācis, arhīvā paliksi (KDi, 21.03.2016.). Arī šogad 14. jūlijā Kaņepes Kultūras centrā notika Tanela Randera un Indreka Grigora lekcija par Latvijas un Igaunijas laikmetīgās mākslas satikšanās punktiem izstādes Vieta, kur viss ir labāk sakarā. Par to, ka igauņi bieži par mākslu domā ja ne labāk, vismaz savādāk, varam pārliecināties arī šajā rakstā.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Naktī palūkojoties uz austrumu debesīm virs Tartu – uz to pusi, kur no rīta lec saule –, virs horizonta var saskatīt neparastu mirdzumu. Īpaši iespaidīgs tas ir ziemā – ne vien tāpēc, ka tad debesis ir tumšākas, bet arī tāpēc, ka dūmi, kas izplūst pa abiem siltumcentrāles skursteņiem Tartu pievārtē, vērš gaismas efektu vēl dramatiskāku.
Gleznotāja Evelīna Salumā, kura savā Tartu dzīvoklī mēdza izmitināt ārvalstu studentus, man reiz pastāstīja par kādu spāņu studenti, kas šo gaismu uzskatījusi par ziemeļu debesu īpatnību. Nezinu, vai studente jutās vīlusies vai uzjautrināta, uzzinot, ka patiesībā gaisma nāk no siltumnīcām. Lūnjā, burtiski dažus metrus aiz Tartu pilsētas robežas, blakus nupat pieminētajai siltumcentrālei slejas kādas desmit milzīgas siltumnīcas. Taču stāsts par spāņu studenti ar to vēl nebeidzas: meitene, atklājusi patiesību, kādā ballītē esot centusies pārliecināt savus studiju biedrus, ka īpašā gaisma Tartu debesīs ir vienkārši atspīdums no siltumnīcām. Kā jums šķiet, vai tā sapīpējusies kompānija viņai noticēja? Diez vai viņi būtu ticējuši, pat skaidrā prātā esot, jo ar Lūnjas gaismu nenoliedzami saistās kaut kas apburošs. Un šī burvība nav palikusi nemanīta arī Tartu avangarda māksliniekiem, kuri šo gaismu bieži izmantojuši kā savu simbolu.
Protestējiet!
Tanels Randers (dz. 1980) kādā intervijā sacījis, ka viņš kā mākslinieks piedzimis, protestējot pret apkārtējo sociālpolitisko situāciju. Šī izejas punkta blakne ir tas, ka viņš kļuvis bēdīgi slavens ar savu spēju visu politizēt. Piemēram, kad Tartu Mākslas muzejā notika ainavu izstāde, kurā bija skatāms arī Annas Hebemegi gleznotais purvs, un atklāšanā šī darba īpašnieks Pēters Talvistu sacīja: "Šī ir visrozīgākā man zināmā igauņu ainava!", Randers paskatījās uz darbu un piebilda: "Tas rozīgums ir kā globālais kapitālisms, kas sūcas cauri Igaunijas zemei."
Tomēr, par spīti spējai politizēt itin visu, Randers (vismaz manā klātbūtnē) nekad nav kritiski izteicies par Lūnjas gaismas izcelsmi, lai gan šajā vietā, kur katrs gurķītis ieaug savā plastmasas iesaiņojumā, gaismas piesārņojums ir kļuvis teju vai par dabas parādību un mainījis cilvēku skatījumu uz debesīm. Liekas, kapitālisms te burtiski zeļ un plaukst. Taču nē – nez kāpēc Lūnjas gaisma māksliniekam ir nevis visa ļaunuma avots, bet gan svētnīca.
2014. gadā Randers kā mākslas kritiķis līdzdarbojās ceturtajā Artishok biennālē (AB), kas notika Mūkusalas mākslas salonā, piedaloties desmit dalībniekiem no Latvijas un desmit – no Igaunijas. AB ir Igaunijā dzimis izstādes formāts, kurā desmit māksliniekiem tiek uzrīdīti desmit kritiķi. Viens no Randeram uzticētajiem darbiem bija Kārļa Hūna Ainava ar mazo makšķernieku (1876). Kā jau varēja gaidīt, esejas sākumā Randers aprakstīja ainavu glezniecības žanru kā formātu, kas radies paralēli Jaunās pasaules kolonizācijai. Šis ievads bija tāda kā aplūkojamās teritorijas robežu nospraušana. Taču stāsts nebeidzas ar to, ka gleznā redzamais puika pieaugot kļūst par Jaunās pasaules iemītnieku baltādaino kungu, kā varētu sagaidīt no naratīva, kas sākas ar augstākajā mērā koloniāla mākslas veida izcelsmes aprakstu. Gluži pretēji – Randers iztēlo zēna nākotni filozofijas apgaismotu. Savu sacerējumu Randers noslēdz ar vārdiem: "Kādudien viņš izaugs un atstās ģimenei piederošo zemi, lai dotos uz kalniem, kas pie horizonta... Un tad viņa ceļš vedīs arvien augstāk un augstāk; ar Austrumu gudrības un pieredzējušu pavadoņu palīdzību viņš beidzot sasniegs materiālās esības absolūtos griestus: viņš atdzims pie mātes krūts. Tāpat kā Hermanis Hese... Rietumu modernisms nebija tikai viennozīmīgi negatīvs vēstures periods – tajā bija arī daudz kā derīga, piemēram, humānisma un brīvības idejas." Hūnu glābj fakts, ka modernisma hegemonija ir beigusies, tāpēc ir laiks pārvērtēt tās atstāto mantojumu un ieraudzīt tajā arī kaut ko pozitīvu. Taču kas ir tas, kas Lūnjas gaismas kapitālistisko mirdzumu pārvērš enerģijā, kura kalpo kā dzinulis Tartu avangardam?
Igauņu okultisms
Ingas Šteimanes mudināts, Marguss Tamms, igauņu dizainers un dažkārt visai ass mākslas kritiķis, ir uzrakstījis rakstu par okultismu igauņu mākslā. Sacerējums ar nosaukumu Nāve Venēcijā. Igauņu okultisma slepenā mākslas vēsture ir publicēts jaunākajā Venēcijas biennāles katalogā, kas papildina Miķeļa Fišera izstādi Kas slikts var notikt. Rakstā Tamms apgalvo, ka igauņu laikmetīgās mākslas kopiena, pēc savas izcelsmes būdama visai demiurģiska, kopumā ir normalizējusies un šobrīd jau labi integrējusies starptautiskajā mākslas ainā. Integrācija bijusi diskursīvi smagnēja, uz pētniecību balstīta, kompleksaini modei sekojoša vai vienkārši rotaļīgi ironiska. Taču igauņu mākslas okultais elements nekur nav pazudis – tas tikai nostumts "institucionālās mākslas perifērijā" un apdzīvo mazpazīstamās teritorijas starp dažādām disciplīnām... "Demiurģiskā valodas jaunradīšanas prakse turpinās jau krietni šaurākās aprindās, galvenokārt Tartu literārajās apvienībās, kur tekstu okultisti tagad pulcējas ap 2014. gadā nodibināto izdevniecību ;paranoia." Izdevniecība, ko vada Tartu dzīvojošais mākslinieks Kiwa un kas izdevusi arī Latvijas autores Jeļenas Glazovas dzejas krājumu, būtībā veidojusies Tartu eksperimentālo mākslinieku acu priekšā. Lielā mērā par to jāpateicas izdevniecības vadītāja vorholveidīgajai spējai strādāt ar medijiem. Bet, runājot par perifēriju, tas, kas ir zināms, vairs nav patiess. Tāpēc jāpiemin, ka pirms ;paranoia bija kaut kas īsts – Google grupa ar nosaukumu eksp. Un šī raksta galvenais varonis Tanels Randers bija viens no grupas zināmākajiem dalībniekiem. Starp citu, eksp atšifrējams ļoti burtiski – tas ir saīsinājums no vārda "eksperimentāls".
Eimija Brizgela, viena no pašlaik zināmākajām Rietumu mākslas zinātniecēm, kura pēta sociālistisko valstu performances mākslas vēsturi, ir izveidojusi mājaslapu – tādu kā datubāzi, kurā dokumentētas izpētes procesā notikušās tikšanās ar māksliniekiem. Stāsta, ka ideja par šādas mājaslapas izveidi piederot Baibai Teterei. Taču ar to Brizgelas saikne ar Latviju vēl nebeidzas: uz viņas grāmatas Performing the East: Performance Art in Russia, Latvia and Poland Since 1980 vāka redzams Miervalža Poļa foto. Pārklāts ar zelta krāsu, viņš sēž uz ielas kā ubags ar priekšā noliktu cepuri.
Brizgelas datubāzē ir ieraksts arī par Tanelu Randeru. Viņš raksturots kā "mākslinieks, kurš nodarbojas gan ar pētniecības vadītu mākslu, gan ar jaunas reliģijas vai mentālā stāvokļa radīšanu". Liekas, arī Brizgela apraksta Randeru kā okultā, dabiskā nesēju pretstatā Tamma minētajai igauņu mākslas normalitātei. Tomēr viņa arī nenoliedz, ka Randeram ir šī otra puse – politizētājs. Citējot Brizgelas datubāzē minēto: "Mākslinieks rada pats savu mitoloģiju, taču viņu interesē arī citi mīti, piemēram, mīts par Austrumeiropu kā kādreizējiem Austrumiem, jo bezrobežu Eiropā taču it kā vairs nav nekādas atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem."
Tieši šo politizētāja pusi Randers atklāja jums, dārgie lasītāji, 2013. gada simpozijā Tulkojot atsauces, 2014. gada Stūra mājas atvēršanas izstādē Draudzības (re) konstrukcija, 2015. gada personālizstādē Frontes līnija Austrumi LMC Ofisa galerijā un 2016. gada izstādē Pazudis arhīvā Rīgas mākslas telpā. Bet, ja jūs šo izstāžu un pasākumu kuratoriem jautāsiet par Randeru kā reliģisku mistiķi, viņi, visticamāk, apveltīs jūs ar mulsu skatienu. Mistiskais un okultais ir rezervēts Tartu. Tikai tur Randers vada tā saukto eksp pārgājienu no Džohara Dudajeva starptautiskās lidostas caur Emajegi purviem pretī Lūnjas gaismai. Brizgela, cenšoties atbildēt, kāpēc Randers ārpus Tartu pazīstams vairāk kā politisks reakcionārs, nevis mistiķis, savu ierakstu dienasgrāmatā noslēdz ar šādām pārdomām: "Varbūt reliģijas vai cilvēkiem no malas nepieejamas pieredzes radīšana ir veids, kā pašsaglabāties šajā bezrobežu pasaulē?"
Ārpus kontroles
Tātad – kā tas viss sākās? Kad Tanels Randers nedzird (un, tā kā viņš nelasa latviski, tad šobrīd nedzird), es parasti piesaku viņu kā advokātu, kurš reiz uzrakstījis Amerikāņu psiha igauņu versiju un kļuvis par mākslinieku. Viņa grāmatu sauca Ārpus kontroles. Pats Randers norāda – grāmata ir par to, ka nav lielāka amerikāņu psihopāta par tipisku igauņu augstākās vidusšķiras pārstāvi, lai gan grāmatas tēli tik un tā cenšas dzīvot kā viņu elks. Taču vidējā alga – pat Igaunijā, kur "viss ir labāk", – ir tik zema, ka nepietiek cilvēku, kuri varētu veidot japīšu šķiru. Mana mīļākā epizode grāmatā ir tā, kur galvenais tēls aizņemas mazliet naudas, lai iegādātos savu pirmo Armani uzvalku. Nelaimīgā kārtā viņš jau ir zaudējis tik daudz ilūziju, ka uzvalks viņam nesniedz cerēto apmierinājumu.
Dekolonizējiet!
Kā jau iepriekš sacīju, Randers ir mākslinieks, kas dzimis, protestējot pret apkārtējo sociālpolitisko situāciju. Šķiet, sākumā viņš tāpēc noslēdzās eksperimentālās fenomenoloģijas burbulī, kas vienkārši ignorēja sabiedrības pretīgo dabu. Bet 2012. gadā, kad Tartu galerijā Y tika atklāta Randera izstāde Decolonize This, mākslinieka darbos varēja manīt jaunu pavērsienu. Tā bija pirmā Tanela izstāde, kura bija konsekventi formulēta dekoloniālās teorijas valodā un tāpēc bija salīdzinoši viegli uztverama. Tas bija krasā pretrunā ar Randera kādreizējo praksi grupā eksp. Pats Randers eksp raksturo kā tik hermētisku, ka tā pat nereflektē par savu hermētiskumu, taču, tā kā izstāde Decolonize This daļēji bija pētījums viņa doktora disertācijai Igaunijas Mākslas akadēmijā, viņam bija nepieciešama cita, komunikatīvāka valoda, un to viņš atrada dekoloniālajā teorijā. Dekoloniālismu Randers definē kā pasaules skatījumu, kurā nav nekādas pozitīvās programmas, jo nav neviena nekolonizēta zemes centimetra.
Brizgelas minējums, ka noslēgtas fenomenoloģiskās pasaules izveide varētu būt pašsaglabāšanās veids, šajā kontekstā šķiet ļoti precīzs. Tomēr tas neizskaidro Lūnjas gaismas īpašo lomu Tartu avangardā. Varbūt tāpēc, ka šo mākslinieku pasaule ir noslēgta, vai varbūt vēl jo vairāk tāpēc, ka es uz Lūnjas gaismu raugos no igauņu mākslas kritikas normcore pozīcijām.