Tagad nepilnu triju mēnešu laikā šķietami esam nonākuši triju gaismas gadu attālumā no sajūtām, kas bija janvārī. Tik daudz kas ir noticis pa šo laiku. Esam tikuši pie jaunas valdības, kurai, patiesību sakot, bija jānāk jau tad, kad varas groži otro reizi tika uzticēti Godmanim. Mūsu valsts ir gandrīz sabrukusi finansiāli, un gala tam neredz. Tik daudzi no mums ir izrādījušies lieki šai sabiedrībai un valstij, vienā jaukā dienā atrodoties uz ielas, bez darba.
Un tāpēc no Zatlera un viņa padomdevējiem es gaidu ne tik daudz izrēķināšanos ar šo Saeimu (kura, būsim godīgi pret sevi un citiem, ir labojusies), bet skaidru vīziju, kas notiks ar šo valsti un nāciju. Vai mēs spēsim tikt ārā no Nāves ēnā nācijas lāsta, kur izšķirošā situācijā vadāmies nevis pēc cilvēcības principiem, bet velkam lozes par tiesībām izdzīvot, vai arī paliksim nolemti, neraugoties uz 1.maijā svinamo piecgadi Eiropas Savienībā.
Pieci gadi ES, kur tikām aiz ausīm ievilkti, nevis patiesi bijām tam gatavi (jo, būsim godīgi, 15 gadu laikā nevar atgūt to, kas zaudēts 50 gados) ir labs atskaites punkts, labs brīdis izvērtēt, no kurienes nākam un kurp ejam. Kādēļ teju 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas mūsu valsts irst no visām malām un nevienā jomā, lai kur arī nelūkotos, nav kārtības, ko krīzes uzšķērdumā tik apstulbinoši skaidri var redzēt. Ko mēs esam darījuši visu šo laiku, ja neesam spējuši sakārtot izglītības sistēmu, veselības aprūpi? Mēs taču esam valsts ar tikai mazliet vairāk nekā 2 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem visi nav ne skolēni, ne pensionāri, ne hroniski slimi, ne pabalstu saņēmēji, kas nozīmē, ka katra šī joma skar tikai simtus tūkstošus cilvēku, un pat ar tādu apjomu 20 gados neesam spējuši tikt galā. Kas mūs ir vadījis visus šos gadus, kas ir bijusi mūsu vadzvaigzne?
Es par to domāju katru dienu un meklēju atbildi sarunās ar saviem tuvākajiem, jo man vajag pie kā pieķerties, lai izietu cauri šīm grūtībām mūsu valstī, lai savam bērnam es varētu pateikt, kāda ir jēga dzīvot šajā valstī, šajā vietā zem saules.