Zelta griezumu meklējot

Mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš stāsta: "Kanona kritērijs ir katrā sabiedrībā, nācijā izkristalizējušās noteiktas kanoniskas vērtības. Tas ir jau sabiedrības apziņā atlasīts." Mākslas vērtības kanonam izvēlējās ekspertu grupa, kuras sastāvā Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktores Māras Lāces vadībā strādāja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, mākslas zinātnieks Eduards Kļaviņš, Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis un mākslas zinātnieces Laima Slava un Kristiāna Ābele. Publicētajā otrā posma kanona sarakstā atrodamas trīsdesmit divas vizuālās mākslas vērtības, turklāt vizuālās mākslas komisija bija vienīgā, kas no vērtējamo parādību loka konsekventi izslēdz pašlaik dzīvos māksliniekus un viņu darbus. "Reducēt līdz nelielam skaitam visu mākslas vēsturi ir sarežģīti, tāpēc arī tikai aizgājušie mākslinieki. Tā ir diskutabla izvēle, bet vienīgā iespējamā, jo latviešiem mākslas ir daudz," saka L.Slava. I.Lancmanis norāda: "Baidos, ka Latvijā cilvēkiem būs sajūta — viņiem kas nolaupīts. Bet padomājiet, kas notiktu, ja frančiem liktu izvēlēties tikai divpadsmit mākslas darbus... Manuprāt, saraksts vairāk domāts ārzemniekiem. Aptuvenu iespaidu, kādā līmenī ir māksla, gūt var." Vairākums ekspertu tomēr atzīst, ka kanons būs labi izmantojams arī Latvijas skolās. "Pārsteigumu jau praktiski nav — katras nozares profesionāļi runā par lietām, bez kā mūsu kultūra vispār nav iedomājama. Būtiski, lai sabiedrībā raisītos diskusija, bet situācija — politiskā, sociālā, ekonomiskā — tam ir absolūti nepiemērota. Tāpēc mērķis nav īsti sasniegts, bet objektīvu iemeslu dēļ," atzīst M.Lāce. Vai kanons raksturo Latvijas vai latviešu mākslu? "Latvijas mākslu," atbild L.Slava. "Latviešu māksla jau nav radusies tukšā vietā. Mentalitāte, kas veidojās latviešu kultūrai, nav atraujama no parādībām uz Latvijas zemes." Kā uzsver Kristiāna Ābele, pamats tomēr esot runāt par abām, jo "mūsu redzeslokā bija gan vērtības, ko dažādu tautību autori radījuši Latvijā, gan latviešu mākslinieku veikums emigrācijā". E.Kļaviņš šo uzstādījumu min starp galvenajām metodoloģiskajām kanona problēmām: "Mēs atteicāmies no Kluča, nevaram likt Rotko, jo viņš ar Latviju nebija saistīts… Varbūt jārunā ne tik daudz par Latvijas vai latviešu kanonu, cik par to, vai darbs piesaistīts šeit izaugušajai kultūrai. Uzdevums ir fiksēt mākslinieciski estētiskās vērtības, un Klucis estētiski būtu kanonam piemērots, bet kanona funkcija tomēr ir iekšēja." Ekspertu viedokļi Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors: Process bija ļoti grūts. Runājot par latviešu vizuālo mākslu, mums liekas, ka stāvam pie milzu bagātības, bet šis priekšstats ir summārs. Tikko mēģinājām destilēt vienu mākslinieku vai darbu, parādījās disproporcija. Grupā nebija lielu pretrunu, bet rezultāts personiski man bija vilšanās. Esmu neapmierināts ar to, kas palika ārā. Citi izvēlējās veidot summārus sarakstus, mēs — vienu darbu, nevis mākslinieku kopumā. Piemēram, par Rozentālu… Mēs viņu uztveram kā veselumu, tikai mākslinieka darbi kopumā atspoguļo to, kā mēs viņu izjūtam. Ņēmām No baznīcas kā pazīstamāko, jo nevaram ignorēt to, kas ir plašākas tautas apziņā un rīkoties ekstravaganti. Tāpēc saraksts ir kompromiss starp populāro un to, kas ir īsta vērtība. Laima Slava, mākslas zinātniece: Pēc manām domām, kanons ir atgādinājums par vērtībām, kas ir mūsu rīcībā. Vērtību sarakstu mēģinājām papildināt ar to, kas vēl nav iegūlis aprobētā izpratnē par vizuālās mākslas vērtībām. Visdiskutablākā izvēle bija lemt tikai par aizgājušajiem māksliniekiem. Bet tā bija vienīgā iespējamā, jo latviešiem mākslas ir ļoti daudz. Šis ir kompromisa variants, meklējot zelta griezumu. Apmierināti nevaram būt kaut tā iemesla dēļ, ka neviens nav spējis ielikt visu sev svarīgo. Eduards Kļaviņš, mākslas zinātnieks: Katrā sabiedrībā, nācijā ir izkristalizējušās noteiktas kanoniskas vērtības. Kanons jau nav tikai subjektīvs mākslas kritiķa izgudrojums, bet kas sabiedrības apziņā atlasīts. Neatkarīgi no tā, vai cilvēki zina daudz par Raini vai Purvīti, viņi zina, ka tas ir kanons. Tās ir centrālās vērtības, kuras ir stabilas. Mūsu komisija lēma, ka, sekojot dāņu ieteikumam, skatīs tikai tos māksliniekus, kas aizgājuši mūžībā, jo tie, kas ir, vēl var ko veikt, viņu darbs nav noslēgts. ***Vizuālās mākslas kanonā iekļautās vērtības Lubānas Apollons. No Aboras I apmetnes (2300.—1500.p.m.ē.) Madonna uz mēness sirpja. No Rīgas Lielās ģildes (~ 1490) Zlēku baznīcas iekārta (~ 1650) Nikolauss Seferenss jaunākais. Liepājas Sv.Annas baznīcas altāra retabls (1697) Johans Kristofs Broce. Sammlung Verschiedner Lieflaendisher Monumente (1770—1818) Jūlijs Feders. Gaujas leja (1891) Janis Rozentāls. Pēc dievkalpojuma (No baznīcas) (1894) Vilhelms Purvītis. Ainavas: Pavasara ūdeņi (Maestoso) (~ 1910), Ziema (~ 1908), Pavasarī (Ziedonis) (1933—1934) Johans Valters. Peldētāji zēni (~ 1900) Voldemārs Zeltiņš. Ainava (1906—1909) Jānis Jaunsudrabiņš. Ilustrācijas Jāņa Jaunsudrabiņa Baltajai grāmatai (1914) Jēkabs Kazaks. Bēgļi (1917) Jāzeps Grosvalds. Strēlnieku sērijas darbi (1916—1917) Teodors Zaļkalns. Sēdošā māmiņa (1916—1923) Kārlis Zāle. Brāļu kapu ansamblis (1924—1936), Brīvības piemineklis (1931—1935) Darbnīcas Baltars porcelāns (1925—1928) Uga Skulme. Klusā daba (1924) Oto Skulme. Portreta kompozīcija (1923) Niklāvs Strunke. Cilvēks, kas ieiet istabā (1927) Vilis Rīdzenieks. Māte (Emīla Dārziņa mātes portrets) (1928) Konrāds Ubāns. Irbenes iela (1932) Jānis Liepiņš. Vendzele (1935) Ģederts Eliass. Pie akas (~ 1935) Kārlis Padegs. Sērija Sarkanie smiekli (1930—1931) Ludolfs Liberts. Nacionālās Operas izrāžu scenogrāfija (1924—1930) Gustavs Klucis. Spartakiāde (1928) Leonīds Āriņš. Vagas zemē un debesīs (1969) Boriss Bērziņš. Mākslinieks un modelis (1985) Bruno Vasiļevskis. Saules stars (1987) Egons Spuris. Cikls Rīgas proletāriešu rajoni 19.gs. beigas, 20.gs. sākums (XX gadsimta 70.— 80.gadi) Edvīns Strautmanis. Viensēta (1986)