pastiprināšanos flāmu kopienā. Pseidoziņas jeb nenotikušu notikumu atspoguļošana ir visai riskants pasākums, it sevišķi, ja to dara sabiedriskā televīzija. Pat ja sižeta beigās tiek pateikts, ka šī ziņa nav patiesība, bet gan žurnālistu retorika, liela daļa skatītāju to noteikti nepamana. Šodien cilvēki ir pieraduši medijus izmantot fragmentāri—te paskatīties vienu TV programmu, tad atkal pārslēgt uz kādu citu. Šādi skatoties TV pārraidi var nepamanīt nekādas beigu piebildes, kuras var apgāzt visu iepriekš pateikto.
Šeit noteikti būtu lieki moralizēt, sakot, ka šādas pseidoziņas jeb nenotikušu notikumu atspoguļošana ir kaut kas ārkārtīgi negatīvs. Varbūt jā, varbūt arī nē. No vienas puses, šādā veidā beļģu sabiedriskā televīzija grāva uzticamību sev, no otras puses, tas cilvēkiem liek un liks aizvien nopietnāk vērtēt medijos pasniegtās ziņas kā tādas. Var jau sacīt, ka tas nav katra ierindas pilsoņa pienākums vērtēt medijos izskanējušo ziņu patiesumu, bet šķiet tas ir vienīgais instruments, lai sevi pasargātu no nepatiesām, melīgām, kā arī vienkārši muļķīgām ziņām. Pilnīga paļaušanās uz medijiem, pat ja tie ir sabiedriskie mediji, ir riskanta, jo nevar izslēgt ne tikai ļaunprātīgu ziņu sagrozīšanu, bet arī vienkāršu kļūdu iespējamību. Visu cieņu mūsu pašu De facto, bet kurš gan var apgalvot, ka šajā raidījumā atspoguļotā informācija vienmēr ir bijusi pilnībā patiesa.
No pseidoziņām īpaši ir jāuzmanās, lietojot interneta medijus, jo tajos ziņas var parādīties un pazust zibensātrumā. Internetā bieži uz operativitātes rēķina tiek upurēta objektivitāte.