Aizvadīto svētdien patiesi šokēts jutos es. Šis pats nenogurstošais balamute lidostā "Rīga" neapmierināts un nervozs "uzbruka" žurnālistiem ar jautājumu, vai 16.martā Rīgā atkal maršēšot fašisti? Šķiet, viņa izpratne par šo vēsturisko datumu ir tikpat pilnīga, kā latviešu valodas zināšanas sākumā citētajā stāstā par Kalēju ielu.
Mums katram ir tiesības uz savu viedokli. Zurofam gadiem ilgi nenogurstoši un augstprātīgi tracināt Latvijas sabiedrību ar saviem bezjēdzīgajiem paziņojumiem, "antifašistiem" protestēt pret bijušo leģionāru gājienu, bet leģionāriem un to godinātājiem – nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Bet valsts un pašvaldības iestādēm šajā dienā ir pienākumi – nodrošināt kārtību un sabiedrības drošību. Tieši tāda – demokrātiska, iecietīga, tiesiska valsts – 1990.gadā tika atjaunota. Tāda tā arī ir jānosargā. Lielai daļai politiķu, žurnālistu un "aktīvu" sabiedrisko darbinieku to nevar uzticēt. Tie paziņo, raksta un cīnās par iespēju uzstiept savu pārliecību visai sabiedrībai. Nerēķinoties ne ar ko - ne ar citu viedokli, ne vispārpieņemtām demokrātijas vērtībām, ne veselo saprātu.
Tāpēc šis ir tas brīdis, kad gribas pateikt paldies tiesu sistēmai. Paldies!
Es neiešu šodien pie Brīvības pieminekļa, bet esmu gatavs kaut vai kauties par to, lai, tiem kas to vēlas, 16.martā būtu tāda iespēja. Šogad, nākamgad un vienmēr šajā valstī.