Tikai viens skatpunkts
Programmā, kurai pēc diriģenta Jāņa Liepiņa lūguma sešpadsmit dažādu valstu komponisti veidojuši latviešu tautas apdares, viņa startē ar latgaliešu tautas dziesmas Zvīdzi, zvīdzi apdari. Pirmatskaņojumā 15. un 16. martā Latvijas Universitātes Lielajā aulā to dzirdēsim blakus pieredzes bagātā profesora Pētera Plakida un 15 ārzemnieku - Krievijas, Spānijas Basku zemes, Lielbritānijas, Indijas, Polijas, Beļģijas, Igaunijas, Lietuvas, Zviedrijas, Norvēģijas, Austrijas, Vācijas, ASV, Izraēlas un Turcijas komponistu darbiem. Evija Skuķe vienīgā šajā programmā piedalās no abām pusēm - gan kā tās izpildītāja, gan autore.
"Tas ir ļoti, ļoti interesanti, jo mums, latviešiem, ir tikai viens skatpunkts uz mūsu folkloru. Mums ir skaidrs, kas ir latviešu tautas dziesma un kā ar to rīkoties. Bet, kad ārzemnieki sastopas ar citas tautas mūziku, tā ir jauna pieredze. Kā nu katrs ielec latviešu mentalitātē un uztver tautas dziesmu. Ir tik daudz dažādu raibumu," Evija priecājas. Piemēram, amerikāņu komponists dziesmu Divi sirmi kumeliņi uz akmeņa auzas ēda esot pasniedzis tik nopietni, pamatīgi un smagnēji, kā to nedarītu neviens latvietis.
Gatavojot programmu, Evijai arī pašai nācies pārvarēt stereotipus, jo, dziedot populāro tautas dziesmu Kālabadi galdiņam indiešu komponista apdarē, sākumā bijis grūti pieņemt mazos "knifiņus", izrotājumiņus, kas rosina iztēloties horeogrāfiju kā no indiešu filmām. "Interesanti, ka ziemeļnieku - igauņa, zviedra un norvēģa - skaņdarbi ir ritmiski, noteikti, masīvāki, gandrīz roķīgi. Tos dziedot, gribas kustēties līdzi," stāsta Evija Skuķe. Viņa ir "stāvā sajūsmā" par beļģu komponista Nikolasa Lensa apdari dziesmai Gaismeņa ausa, kuru koris jau nodziedāja Lielās mūzikas balvas koncertceremonijā Operā. "Visi, protams, ir pieraduši pie Ilonas Rupains apdares, kur viss ir pūkains, jauks un saulains. Bet šī ir tik nepieradināta mūzika! Tā pati dziesma, bet izskan pavisam pretēji."
Pievieno smago metālu
Iemēģinot dzintardziesmu ciklu Varakļānos, Evija negaidot ievērojusi, ka tajā pārstāvētas tikai divas sievietes - viņa un poliete Kasija Glovicka. Interesanti, ka abas paņēmušas latgaliešu tautas dziesmas. "Jau sākot rakstīt, zināju, kura meitene dziedās solo. Tā būs Beate Locika - talantīga Latgales meitene, kura mācās Rīgas 1. ģimnāzijā. Man ir personisks prieks, ka vairāki komponisti izvēlējušies latgaliešu dziesmas, jo visi mana tēva radi ir no Latgales. Interesanti, kā koris tās mācījās, jo mums nav bijis daudz latgaliskā repertuārā," piebilst Evija, kura slavenajā korī dzied jau piekto gadu.
"Kamēr… nav tikai koris, bet otrā ģimene. Tas mani izaudzināja par skatuves cilvēku, jo tur esmu spiesta rīkoties un blakus ir cilvēki, kuri viens otru ļoti atbalsta un apčubina." Evija, piemēram, pusei no kora meitenēm veido koncertu frizūras. Lai gan Zvīdzi, zvīdzi apdarē viņa uzrakstījusi īpaši grūtu vietu sieviešu balsīm, neviena vēl neienīstot šo skaņdarbu. Uz Kamēr… Evija atnākusi, kad to vēl vadīja Māris Sirmais. Kora šābrīža galvenais diriģents Jānis Liepiņš ir viņas kursabiedrs, taču "prot perfekti pārslēgties. Kondženē viņš ir Liepiņš - kursa biedrs, bet korī - diriģents, kurš visu zina un saprot. Es nejūtu kursa biedru privilēģijas, un man liekas, ka tas ir ļoti profesionāli." Evija paredz, ka "pēc piecdesmit gadiem visi viņu jau zinās kā ļoti slavenu un labu diriģentu, par viņu runās vairākās paaudzēs".
Augumā sīkais meitēns šķiet nenogurdināms. Viņa komponējusi arī Mūzikas akadēmijas tautas dziesmu projektam Spodrē manu dvēselīt', kas tur izskanēs Amber songs priekšvakarā. Jau marta beigās Sinfonia Concertante pirmatskaņos jaundarbu Tramvajs - minikoncertu kontrabasam, kura solo ideālajā variantā sulīgi jāspēlē pieciem kontrabasiem kopā. Top arī opuss Pētera Vaska fonda konkursam. Maija vidū arī Liepājā tiks parādīta kopā ar mākslinieci Andu Lāci radītā audiovizuālā performance Ķekars. Evija ir liela smagā metāla un roka fane. Viņa jau mēģinājusi apvienot roka un akadēmiskās mūzikas domāšanu netradicionālā stīgu trio un sapņo pat uzrakstīt šādu operu.