Juris Kaukulis. Otrās puses trauma
Grupas Dzelzs vilks līderis Juris Kaukulis noklausās katru jauno Depeche Mode albumu, taču viņa iepazīšanās ar šo grupu aptuveni 14 gadu vecumā bijusi nejauša – jo Čiekurkalna tirgū nereti tika pārdotas lentes vai kasetes, kur vienā pusē ierakstīts klienta meklētais, bet otrā – kaut kas cits. "Es nemaz negribēju iegādāties Depeche Mode. Nopirku lenti ar citu ansambli – Limahl –, un otrā pusē bija ierakstīts Depeche Mode albums Some Great Reward, kurā bija iekšā dziesma Master and Servant. Tajā laikā, 14 gadu vecumā, tādu mūziku nemaz neklausījos – mani interesēja Iron Maiden, Accept –, biju tāds puskoka vai drīzāk puskāju metālists. Tolaik viss bija liels – lielas lentes, lielas tumbas un arī pārdzīvojums un prieks to visu dzirdēt. Galvā iekrita tieši tā dziesma – Master and Servant. Katram ir savas kvalitātes, kuru dēļ patīk Depeche Mode, un man tā bija Gahana balss, kas ir kā vesels laikmets, – tik zīmīga, vīrišķīga, seksīga! Otrs bija Gora ģitāras partijas – es taču pats ģitāru spēlēju –, tā spēlēt ir gribējuši daudzi, taču tik askētiski un kodolīgi, kā viņš to dara, nav varējis neviens."
Vēlāk Juris Depeche Mode iepazinis jau dziļāk savu grupas biedru jeb muzikālo gaitu otro pušu – Andra Vilcāna un Kaspara Tobja – ietekmē. "Mēs ar Andri kādreiz muzicējām grupā Deus Sex Machina – tajā brīdī spēlējām divatā un devāmies uz koncertu Mērsragā vai Rojā viņa mazajā mašīnītē VW Derby, kam aparatūra bija sakrāmēta bagāžniekā uz jumta. Braucot uz turieni, visu laiku skanēja The Songs of Faith and Devotion. Klausījāmies, braucot uz turieni, – laimīgi, ka būs koncerts. Aizbraucām, nebija neviena skatītāja, taču nospēlējām koncertu tāpat, un, braucot atpakaļ, bija baigi skumji, un Depeche Mode mūzika atkal ļoti piederējās pie tām skumjām," atceras Juris un piebilst, ka iemīļotākais DM albums viņam tomēr esot Black Celebration. "Viņu albumiem vienmēr ir pabeigtības sajūta. Tie ir konceptuāli – nav tā, ka viena dziesma un viss pārējais."
Linda Leen. Eņģeļi un dēmoni vienā
Dziedātāja Linda Leen ar "šiem ģeniālajiem puišiem", kā viņa pati dēvē Depeche Mode, iepazinusies pavisam agri. Aptuveni desmit gadu vecumā albums Violator bijusi viņas pirmā kasete. "Vai varbūt 101 (koncertalbums – U. R.), vai Music for the Masses? Es vairs neatceros. Tas viss nonāca manās rokās, kad iepazinu mūzikas pasauli. Mācījos arī angļu valodu – man bija svarīgi saprast, par ko dzied. Tas viss gāja roku rokā un veidoja manu muzikālo gaumi. Es vienmēr esmu tiekusies pēc smalkuma producēšanā un ekspresijas dzīvajā priekšnesumā – to esmu mācījusies no viņiem. Un laika zobs Depeche Mode mūzikai nekaitē. Tas, ko tagad klausāmies (skan Walking in My Shoes – U. R.), nešķiet vecmodīgi. Kāpēc? Jo viņi ir oriģināli, pirmie tāda ceļa gājēji. Tas ir kas tāds, uz ko tiekties katram māksliniekam. Violator man joprojām liekas visklasiskākais Depeche Mode albums. Esenciālākais, viņu radošās darbības ekstrakts. Pirmkārt, tas ir tāds tumšs… Kā viņiem izdodas apvienot depresiju un dievišķo? Kā tas iet kopā? Tieši tāpēc tas mani tā vilina. Eņģeļi un dēmoni vienā. Arī tā viņu melnbaltā estētika – melns un balts nekad nenostājas vienā vai otrā pusē. Tas ir tas laiks, kad viņi aktīvi pakļāva savas smadzenes ceļojumiem ārpus ikdienišķiem stāvokļiem, un domāju, ka tas ir būtiski ietekmējis grupas daiļradi. Par to droši vien nedrīkst runāt, jo tas grāva pašu dzīvi, toties izdabūja no viņiem laukā ģeniālāko mūziku, tekstus, un visi, kas to klausās, gūst kaut kādu ārpasaulīgu pieredzi. Man viņu aranžējumi, kur ir grandžīgums un smalkums kopā, šķiet kā pats ideāls. Pēdējās viņu platēs es vairs nesaredzu tik daudz kopīga ar sevi, bet tieši Violator un Songs of Faith and Devotion, manuprāt, vislabāk raksturo viņus kā māksliniekus. Kad tie skan, es jūtos kā mājās."
Kalvis Kluburs. Sintezatoru romantika
Pavasarī apgāds Mansards laidīs klajā britu žurnālista Stīva Melinsa uzrakstīto Depeche Mode biogrāfiju, kuru no angļu valodas tulkojis mūziķis, grupas STandART līderis Kalvis Kluburs. "Grāmata ir balstīta faktos, tas nav subjektīvs apcerējums. Man bija vēlme šo grāmatu pārtulkot, jo es secināju, ka daudzi mani draugi un cilvēki, kuri pazīst DM, patiesībā neko sīkāk nezina par to, kā ir radušās grupas dziesmas un kāda ir bijusi elektroniskās mūzikas attīstība 80. gados. Man gribējās parādīt vēsturisko kontekstu. No vienas puses, tā ir DM enciklopēdija, no otras – aizraujoša lasāmviela," saka Kalvis Kluburs.
Viņš atzīst, ka Depeche Mode daiļrade lielā mērā ietekmējusi viņa pieeju mūzikai: "Man bija atklājums, ka arī popmūziku var veidot samplējot, no dažādiem trokšņiem. Sākotnēji mēs ar draugiem nekādus instrumentus nemācējām spēlēt, mēs dauzījām bundžas un kaut kādus dzelžus. Tad pēkšņi, pateicoties Depeche Mode, mēs sapratām – no šīm skaņām var taisīt populāro mūziku."
Uz jautājumu par iecienītāko DM albumu Kalvis atbild: "Man ir svētā trīsvienība – Black Celebration, Songs of Faith and Devotion un Ultra. Albums Violator man nekad nav tik ļoti paticis, tajā pašā laikā man ir īpaši tuva tā ēra grupas vēsturē – singlu B puses, remiksi. Man ļoti patīk 1982. gada albums A Broken Frame, jo tas ir pēdējais ieraksts pirms samplēšanas laikmeta sākuma un var dzirdēt analogo sintezatoru romantiku. Mans iemīļotākais posms DM daiļradē ir no 1982. līdz 1998. gadam."
Ritums Ivanovs. Tās pašas krāsas
Gleznotājs Ritums Ivanovs savulaik aizrāvies ar rockabilly mūziku – klausījies Pitu Andersonu un Stray Cats, braukājis uz festivāliem Krievijā. "Toreiz te nekas vēl nenotika, un bija tāds izsalkums pēc mūzikas. Ja atradi kaut ko labu, pie tā arī turējies, jo nebija tādas pārbagātības kā tagad, kad jaunumi gāžas virsū katru dienu." Pie Depeche Mode Ritums nonācis, jo viņu vizuālais tēls atbildis tai pašai estētikai, ar ko viņus "saaudzējis" fotogrāfs un režisors Antons Korbeins, – trīs personāži, ādas jakas, koptas frizūras. Arī Mārtina Gora izmantotā baltā klasiskā pusakustiskā Gretsch ģitāra, ko viņš spēlē ierakstos un arī uz skatuves, ir pazīstama kā rockabilly atribūts. Trīs gleznas ar Depeche Mode dalībniekiem Deivu Gahanu, Mārtinu Goru un Endrū Flečeru tapušas 2001. gadā – pirms grupas otrās viesošanās Latvijā –, un tām par paraugu ņemtas tolaik jaunākā albuma Exciter noformējumā izmantotās fotogrāfijas. Ritums arī sajutis Depeche Mode mūzikas sasaukšanos ar savu tā laika gleznošanas stilu. "Tolaik es vēl strādāju ar lielajām strīpām, un tas enerģētiski sasaucās ar to mūziku – elektroniski taisnas matemātiskas līnijas un ļoti izteiktas krāsas." Bez šīm trim Ritumam tolaik tapušas arī vairākas gleznas, kurās paslēpti un, tikai vērīgi ielūkojoties, saskatāmi Depeche Mode dziesmu nosaukumi, un viņš juties gandarīts, koncertā ieraugot, ka kādas konkrētas dziesmas laikā projekcijās uz ekrāniem izmantotas tās pašas krāsas, kas viņa gleznā. Tātad, skanot attiecīgajai dziesmai, projekciju veidotājam bijušas asociācijas ar to pašu krāsu. Ritumam gan nav ziņu, vai paši Depeche Mode dalībnieki ir redzējuši šīs gleznas. Gan jau Vācijā un Krievijā, kur grupas popularitāte ir milzīga, varētu savākt Depeche Mode gleznas veselai galerijai.