Nevienu nepārsteidz asiņainā pirts Lučijas di Lammermūras kulminācijā. Visi pieraduši, ka kolosālajā neprāta ainā, kuras dēļ mēs visi šovakar esam sapulcējušies teātrī, operas titulvarone žilbina ar koloratūrām, ģērbusies asins aptraipītā kāzu kleitā. Mēs labi zinām, ka tās ir Lučijas rokām laulību naktī nogalinātā vīra asinis. Angļu režisorei Keitijai Mičelai ir sava nozieguma izmeklēšanas versija – asiņo pati Lučija, kura, nonākot ekstrēmā emocionālajā stāvoklī, tikko zaudējusi sava iemīļotā Edgardo bērnu.
Lučijas di Lammermūras jauniestudējums Londonas Karaliskajā operā izraisīja viļņošanos labu laiku pirms pirmizrādes, kad teātris izplatīja brīdinājumu, ka uzvedumā būs šokējošas seksa un vardarbības ainas. Četri desmiti saniknotu operas mīļotāju nolēma nodot biļetes, citi sāka tās pirkt vēl aktīvāk. "Lučijas gadījums apliecina, cik sarežģīta ir šī situācija: ja mēs laikus nebrīdinām skatītājus, viņi jūtas vīlušies. Ja brīdinām, visa uzmanība tiek pievērsta šim brīdinājumam," plašsaziņas līdzekļiem saka Karaliskās operas vadītājs Kaspers Holtens. "Es ceru, ka cilvēki nenāks uz Lučiju tikai, lai novērtētu seksa un vardarbības skatus, jo tiem nav tik lielas nozīmes. Patiesi šokējoši šajā stāstā ir varoņi, kuri nepārtraukti dara cits citam pāri," viņš piebilst.
Mazgadīgie fani paliek mājās
Režisores koncepciju un reālistisko pieeju aizstāv titullomas atveidotāja – slavenais vācu soprāns Diāna Damrava. No visām superdīvām viņa pašreiz ir spožākā Lučija (Anna Ņetrebko šo lomu vairs nedzied, savukārt Natālija Desē, kura bija neatkārtojama Lučija, ir atstājusi operas skatuvi). "Šajā operā ir ne tikai visskaistākā bel canto mūzika, bet arī daudz vardarbības – gan emocionālas, gan fiziskas. Tāpēc brīdinājums bija nepieciešams, jo man ir sešus gadus veci fani, kuri nāk mani klausīties Traviatā. Šoreiz viņiem būs labāk palikt mājās," uzsver Diāna Damrava.
Doniceti operā Lučija ir mentāli nestabila jauna sieviete, kura kļūst par savas ģimenes pasīvo upuri – savas labklājības dēļ brālis piespiež Lučiju apprecēt vīrieti, kuru viņa nemīl. Keitija Mičela pārceļ darbību no XVI gadsimta beigām uz XIX gs. 30. gadiem – laiku, kad tika sacerēta šī opera un ielikti Viktorijas laikmeta dzimumu politikas un agrīnā feminisma pamati. Izrādē Lučija nav nevainīga, gaisīga pusaudze no gotiskā romāna, bet spēcīga, neatkarīga sieviete, kura apzinās, ka viņu apdraud vīriešu konservatīvisms, agresija un nodevība, tāpēc Lučija neslēpj dusmas un nolemj rīkoties.
Keitijas Mičelas izrāde ir feministiski orientēta. Viņa apgalvo: vīriešu psiholoģiskie raksturi Doniceti operā ir labi uzzīmēti, tie ir sarežģīti, aizraujoši un interesanti, savukārt sieviešu raksturi nav izstrādāti tikpat rūpīgi. "Man ir sajūta, ka operā pietrūkst noteiktu ainu. Savā izrādē es cenšos aizpildīt caurumus titulvarones stāstā," skaidro režisore. "Deviņpadsmit gadu veco Lučiju parasti atveido dziedātājas, kurām ir 30–40 gadu. Mums ir jāpieņem šis fakts. Izrādē Lučija ir sieviete ap 40 gadiem, kura ir samierinājusies ar domu, ka viņa nekad neapprecēsies. Kad Lučija iemīlas Edgardo un pirmo reizi piedzīvo erotisko tieksmi, tas viņai pašai ir liels šoks un pārsteigums," stāsta Keitija Mičela. Viņa atgādina, ka izrādei izvēlētajā laika posmā – XIX gadsimta vidū – neprecējušās sievietes bieži atrada citus savas enerģijas izpausmes veidus. Labākie piemēri – rakstnieces māsas Brontē un Mērija Anna Evansa, kura pazīstama ar pseidonīmu Džordžs Eliots, kā arī daudzas zinātnieces, fosiliju pētnieces utt.
Mantojumā – mirstošas varones
Uzzīmēt psiholoģiski precīzāku un detalizētāku Lučijas portretu palīdz scenogrāfijas risinājums: skatuve sadalīta divos plānos – divos kadros, kuros darbība risinās paralēli. Vienā mēs redzam personāžus, kuri tajā brīdī dzied, savukārt otrajā vērojam to, kas tajā pašā laikā notiek ar citiem varoņiem un parasti paliek aizkadrā. Keitija Mičela ir pārliecināta, ka tas palīdz saprast tēlu attīstību un to, kāpēc Lučija sajūk prātā: "Operā pietrūkst ainas, kura to izskaidrotu. Tāpat arī Hamletā mēs neredzam, kā Ofēlija zaudē prātu."
"Tā ir kultūras problēma, kuru esam mantojuši, – XIX gadsimta operās pārāk daudz sieviešu mirst un zaudē veselo saprātu. Ar vīriešu tēliem tas notiek retāk. Mums ir jādomā, kā reprezentēt XIX gadsimta varones. Mēs nevaram viņas idealizēt un atstāt bez padziļinātas analīzes tikai tāpēc, ka šīs varones izdveš skaistas skaņas," norāda režisore.
Doniceti meistardarbu Koventgārdena operas vēsturē apvij leģendas – uz šīs skatuves Lučijas lomā Franko Dzefirelli iestudējumā 1959. gadā sākās Džoanas Sazerlendas galvu reibinošā karjera. Diāna Damrava ir unikāla ar to, ka veido savu lomas dramaturģiju, pieskaņojot to katra uzveduma specifikai. Es dzirdēju viņu šajā operā pērn vasarā Minhenē – tagad Londonā viņa dziedāja citādi un precīzi ievēroja Keitijas Mičelas nospraustās stilistiskās vadlīnijas. Diānas Damravas veidotais Lučijas tēls vokāli bija tumšs, traģisks, iekšēji koncentrēts.
Nogalināt nav viegli
Skatītāji ar nepacietību gaida plaši reklamētās intīmās tuvības ainas, kuras izdaiļo Lučijas un Edgardo pirmo duetu. Galvenās varones mīļoto atveido amerikāņu tenors Čārlzs Kastronovo – viņš nav teftelis, dziedātāja fiziskā forma ļauj viņam atkailināt pludmalei un skatuvei rūpīgi slīpēto torsu. Pils pagalmā pie strūklakas mīlnieki atbrīvojas no drēbēm un dziedot ritmiski berzējas viens gar otru. Viņu frikcijas izskatās komiski, taču tas ļauj mazliet noņemt sasprindzinājumu. Jau drīz skatītāji pamana, ka Lučijai kļūst nelabi, viņai ir slikta dūša, sieviete metas pie tualetes poda. Vai tiešām viņu nolēmis apciemot stārķis?
Visas šīs ainas Diāna Damrava izspēlē ar aristokrātisma un pašcieņas sajūtu, turklāt viņa izstaro absolūtu, dzīvu muzikalitāti. Diānas Damravas dziedājums pat tik sarežģītā partijā, kas prasa maksimālu vokālo precizitāti, koncentrāciju un detaļu izstrādi, vienmēr seko aktierspēlei, tieši tāpēc šī māksliniece nekad nedzied vienu lomu vienādi. XIX gadsimta kostīmdrāmu viņa pārvērš pulsējošā trillerī, katru vārdu uzlādējot ar traģismu. Kad brālis (iespaidīgais franču baritons Ludoviks Tezjē) paziņo Lučijai, ka izdos viņu pie vīra, viņa atbild ar rūgtām dusmām un fatālu pārliecību: "Kaps mani gaida, nevis laulības gulta."
Kamēr Edgardo kārto attiecības ar Lučijas brāli, paralēlajā "kadrā" mēs redzam, kā jaunlaulātā varone izrēķinās ar vīru – šī epizode ir Keitijas Mičelas jaunievedums. Lučija vīru pavedina, iemāna gultā, ar mazohistes baudu sasien rokas, aizsien acis (kur viņa guvusi šīs specifiskās iemaņas Greja piecdesmit nokrāsu gaumē?!), cenšas nosmacēt ar spilvenu. Šajā sarežģītajā procesā Lučijai asistē viņas draudzene Alise. Vai kādreiz esat mēģinājuši nogalināt cilvēku? Tas nav vienkārši. Nosmacēt vīrieti neizdodas – rumpis uz grīdas joprojām raustās. Skatītāju zālē atskan histēriski smiekli. Sievietes paņem dunci, un netīrais darbiņš ir padarīts. Jāatgādina, ka laikā, kamēr tiek pastrādāts noziegums, Edgardo un Lučijas brālis joprojām dzied. Lučija un Alise ņemas ar "izslēgtu skaņu". Nogalinot Lučijas vīru, dāmas atriebjas visiem vīriešiem par apspiešanu un pazemojumiem. Kad noziegums tiek atklāts, vīrieši ar lupatām sāk mazgāt grīdu, lai attīrītu to no asinīm. Viņi dara darbu, kurš parasti tiek novelts uz sievietēm.
No piedzīvotā stresa Lučijai sākas asiņošana. Viņa saprot, ka bērniņa nebūs, Edgardo viņu ir pametis, un sajūk prātā. Pirms nāves Lučija paspēj ieiet vannā, kurā viņu atrod Edgardo. Tenors Čārlzs Kastronovo izcili dzied pēdējo āriju un drosmīgi pārgriež sev rīkli.
Lučiju di Lammermūru Londonas Karaliskajā operā varēs dzirdēt no 11. līdz 19. maijam. Titullomu atveidos tenora Roberto Alanjas dzīvesbiedre, temperamentīgais poļu soprāns Aleksandra Kužaka, kura ļoti atšķiras no Diānas Damravas un noteikti pārsteigs ar savu tēla interpretāciju Keitijas Mičelas koordinātu sistēmā. Lučijas mīļoto Edgardo maijā dziedās amerikāņu tenors Stīvens Kostello, Lučijas brāli Enriko tēlos poļu baritons Arturs Ručiņskis.
Režijas teātra galējā robeža
Keitijai Mičelai mēdz inkriminēt vandalismu un vardarbīgu izturēšanos pret klasiku, kā arī to, ka viņa nostāda sevi augstāk par lugas/operas autoru un noved režijas teātri līdz galējai robežai. Daži kritiķi uzskata, ka viņa sakropļo klasiskos tekstus, lai tikai gūtu pašapmierinājumu. Citi ir pārliecināti, ka Keitija Mičela ir mūsdienu nozīmīgākā parādība Lielbritānijas dramatiskajā un muzikālajā teātrī. Viņas domubiedru, atbalstītāju un fanu vidū ir Eiropas teātra lielmeistari Ričards Džonss un Ivo van Hove.
Savu paņēmienu režisore skaidro ar nepieciešamību padarīt tekstu dzīvotspējīgāku šodien, lai ar to būtu iespējams strādāt, tāpēc iespējama rediģēšana un pieļaujamas dažas dramaturģiskas manipulācijas un izvēles. "Tas ir kulturāli pieņemami Nīderlandē un Vācijā, bet nav pieņemami Lielbritānijā. Es zinu, ko sagaida franči un vācieši. Francijā ir saprotams filosofisks un abstrakts materiāla lasījums, Vācijā publika ir intelektuāla un vēlas spēcīgu režijas koncepciju, turpretim Lielbritānijā skatītāji visu uztver pārāk burtiski un cer, ka lugas vai operas darbība risināsies konkrētajā vēsturiskajā periodā," saka Keitija Mičela. Viņa akcentē, ka ikviens viņas radošais lēmums un solis ir rūpīgi apdomāts un izsvērts. Režisore visbiežāk strādā nevis dzimtenē, bet kontinentālajā Eiropā. Ekoloģisku apsvērumu dēļ viņa pārvietojas tikai ar vilcienu.
Šovasar Ēksanprovansas festivālā notiks Keitijas Mičelas iestudētās Kloda Debisī operas Peleass un Melizande pirmizrāde. Nākamā gada janvārī uz Londonas Karaliskās operas skatuves atgriezīsies mūsdienu britu komponista Džordža Bendžamina opera Uzrakstīts uz ādas Keitijas Mičelas režijā – četros gados tā ir kļuvusi par vienu no populārākajiem laikmetīgā muzikālā teātra darbiem, kas ar panākumiem izrādīts Ēksanprovansā, Londonā, Amsterdamā, Tulūzā un Ņujorkā.
No Hamleta važām atsvabinātā Ofēlija
Keitijai Mičelai ir 51 gads, dramatiskajā teātrī viņa strādā jau 30 gadu, operā – divdesmit. Viņai ir raksturīgs pamatīgums, intelektuālā bāze, pieredze un dziļums. Studējusi Oksfordas Universitātē, bijusi Pītera Bruka asistente. Viņu iedvesmojis Pīnas Baušas dejas teātris. 1989. gadā Keitija Mičela pētīja teātra procesus Polijā, Gruzijā, Lietuvā un Krievijā. Keitija Mičela uzrakstījusi grāmatu The Director’s Craft: A Handbook for the Theatre – personisku režijas virtuves ceļvedi, kurā stāsta, kāpēc viņai ir svarīga Staņislavska sistēma un ko viņai devusi iespēja apmeklēt Ļeva Dodina vadītos mēģinājumus un režisoru kursus Sanktpēterburgas Mazajā teātrī.
No aktieriem viņa prasa psiholoģiski pamatotu naturālismu. Benedikts Kamberbečs, kurš 2008. gadā Londonas teātrī Royal Court spēlēja Keitijas Mičelas iestudētajā Mārtina Krimpa lugā Pilsēta, darbu ar režisori salīdzina ar "aktierspēles trenažieru zāli". Vingrinājumu vidū – padziļināta scenārija analīze, raksturu izpēte, improvizācija. Keitija Mičela iestudējusi Eiripīda, Ibsena, Strindberga, Čehova, Beketa lugas. Viņa dievina Hendeli, Bahu un mūziku, kas sacerēta pēc 1970. gada. Keitijas Mičelas izrāžu darbība bieži risinās XIX gadsimta interjerā, jau trīs gadu desmitus režisore sadarbojas ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Vikiju Mortimeri, izmanto multimediālas tehnoloģijas un projekcijas.
Režisore izvēlas strādāt ar drūmu, smagnēju materiālu. Traģēdija un drāma Keitijai Mičelai ir tuvāka nekā komēdija. Šogad daži cilvēki ģība, skatoties viņas iestudēto Sāras Keinas lugu Cleansed Nacionālajā teātrī Londonā (sadisms, vardarbība, izvarošana!). Maijā Londonā notiks vēl divas viņas izrādes – Bārbikena centra teātrī viesosies multimediāls uzvedums par karu Aizliegtā zona/The Forbidden Zone (Zalcburgas festivāla iestudējums), savukārt teātrī Royal Court tiks iestudēta Ofēlijas istaba/Ophelias Zimmer, kas ir feministisks skats uz Hamletu. Režisore atsvabina Ofēliju no Hamleta važām.
Lučija di Lammermūra
Diriģents Daniels Orens, režisore Keitija Mičela
Londonas Karaliskajā operā 11., 14., 16., 19. maijā
www.roh.org.uk