Vai balsi un dzīvi tagad jāvada citādi? Kā tagad tiec ar visu galā?
Tieši par to biju noraizējusies visvairāk: kā zināšu, ko darīt? Bet, kad Elza piedzima, viss kļuva skaidrs. Protams, daudz kas jāiemācās. Taču ir lietas, kas nāk pašas no sevis. Un man ir palīgi: ļoti iesaistās tētis — mans vīrs Ivars, dažreiz no Kuldīgas atbrauc mana mamma. Ar grāmatām par bērnu audzināšanu ir tāpat kā ar pavārgrāmatām un slavenu operdziedoņu ierakstiem. Es no tā visa iedvesmojos, bet pēc tam vienalga daru tā, kā pati jūtu. Man liekas, arī balss nav mainījusies.
Skaistajā 12.decembra dienā, kad dzima Elziņa, mums Operā bija vesela līdzjutēju komanda. Jau sākās izrāde Pīķa dāma, kurā esmu dziedājusi Ļizas lomu, un, kad 24 minūtes pēc septiņiem vakarā Elziņa piedzima, viens otrs esot tā priecājies, it kā pašam būtu piedzimis bērns. Kolēģi jokojuši: nujā, cik tur tālu — Elza vai Ļiza, tas pats vien ir. Kad vīram prasīju, vai es dzemdībās kliedzu, viņš atbildēja: "Es nezinu, es taču dzemdēju!" Viņš man ļoti palīdzēja un likās vēl vairāk pārguris nekā es. Mammas, kas dzemdējušas vienas, par mani smejas, bet es viena, bez vīra noteikti nevarētu. Lai gan zināju, ka būšu labās rokās, tādā brīdī blakus jābūt tuvam cilvēkam.
Pirmo lomu iestudējumā ārzemēs nodziedāji jaunās māmiņas statusā?
Man jau pirms tam bija vairāki piedāvājumi: gan Vācijā (Berlīnē), gan Spānijā. Bet nācās atteikt, jo tie bija Elziņas gaidīšanas laikā. Grācas iestudējums bija ieplānots jau laikus. Mēģinājumi sākās, kad Elzai vēl nebija divi mēneši, bet es kaut kā biju iedomājusies, ka to varēšu izdarīt. Negribēju atteikt, jo bija ļoti interesanti, turklāt uzreiz Rīgā dziedāt Zentas lomu būtu mazliet par traku. Sergeja Prokofjeva operā Mīla uz trim apelsīniem man ir galvenā sieviešu loma (burve Fatamorgāna), tomēr jādzied nav daudz. Nolēmu — to gan varēšu! Un tā pusotru mēnesi pēc dzemdībām braucām trijatā prom. Kad man parādīja, kāds ir mans tērps un grims, pie sevis nosmējos, ka tas, par ko mēs sapņojam, patiešām arī piepildās. Ko ļoti gribam, to arī dabūjam, un ir jādomā par to, ko vēlies.
Ko tieši vēlējies un dabūji?
Kad Latvijas Nacionālajā operā bija Dēmona iestudējums, Dēmons un Eņģelis bija ar pliku pauri. Toreiz nodomāju, ka es arī gribētu kādā izrādē būt ar pliku pauri. Gribējās pamēģināt — kā es tad izskatītos. Pat grasījos palūgt grimētājiem, lai man vienkārši uzliek tādu grimu. Beidzot Grācā to arī dabūju! Pirmizrāde bija 25.aprīlī. Man ir ļoti jauka bildīte, kur mēs abas ar Elzu esam ar pliku pauri — es grimā, bet viņa, kāda šobrīd ir, ar gandrīz pliku pakausi. Baidījos, vai bērns nenobīsies. Bet, nē. Mamma paliek mamma, ar matiem vai bez un ar izkrāsotām acīm.
Vai nu jau nav apnicis izrādēs Grācā darboties tādā izskatā?
Nē. Jo man no sākuma ir skaista frizūra ar gariem matiem pīķa dāmas formā. Bet pienāk brīdis, kad burvei Fatamorgānai norauj parūku, un tas sasmīdina skumstošo princi. Pirms tam visi velti centās princi iepriecināt, Trufaldīno taisīja izrādes ar krokodiliem, bet viss velti. Burve par to priecājas, jo grib, lai princis nesmietos un saslimtu. Taču beigās pati viņu sasmīdina. Smejas arī publika. Nodziedāju sešas izrādes. Pēdējo 6.jūnijā dziedāšu tieši pirms Zentas pirmizrādes Rīgā.
Mamma, noskatījusies Grācas iestudējumu, teica: tur visi tik maz dziedāja, ka nevarēja saprast, kā kurš dzied. Vīriešiem un korim ir vairāk ko izdziedāties, sievietēm šajā izrādē dots mazāk. Toties to kompensēs Vāgners. Kad dziedāju Bēthovena koncertāriju, pie sevis smējos, ka tā ir ar tramvaju no Centrālās stacijas līdz Kalnciema ielai. Iekāpu, atšķīru notis un līdz Kalnciema ielai, kur bija jākāpj ārā, biju domās izdziedājusi. Slavenajai Zentas balādei ar braucienu no manām mājām līdz Operai var nepietikt.
Vai par Zentas lomu Klīstošajā holandietī sapņoji tikpat ļoti kā par pliko pauri?
Domāju, varbūt kādreiz, krietni vēlāk varēšu to nodziedāt, kad man pašai būs vairāk nekā četrdesmit gadu.
Zenta savā ziņā ir tava domubiedre: — ar tādām ilgām skatās uz teiksmainā Holandieša portretu, ka viņš arī ierodas! Citas sievietes gan viņu izsmej par iemīlēšanos iedomu tēlā.
Kāpēc viņas tā dara, mēģinājumā lieliski izskaidroja diriģents Modests Pitrens. Viņš korim teica: jūs taču saprotat, ka Zentai ir tas, kā jums nekad nebūs. Zentai ir mīlestība! Īstenībā viņas pašas ilgojas pēc mīlestības. Tāpēc arī apsmej. Man ir prieks, ka atgriežos tieši tagad un ka man ir tādi kolēģi, sevišķi ka man ir tāds tēvs Dālands — somu bass Jāko Rihenens.
Ievērojamais somu bass tevi ļoti slavējot!
Viņš man teica: "Tev ir tik spēcīga balss, tāda figūra, tu esi tik liela auguma. Kad tevi ieraudzīju, sapratu: jā, tā tiešām ir mana meita!" Viņam pašam arī ir meita tieši manos gados. Izrādē mēs visi esam līdzīgas miesas būves, visi tādi vareni.
Amerikāņu tenors Roberts Čeifins, kurš tēlo Ēriku, ir tik sirsnīgs un lādzīgs kolēģis, ka brīdī, kad man jāpagriež viņam muguru, es reizēm mēģinājumā klusībā saku: lūdzu, piedod, bet man ir tāda loma… Jo man tiešām būtu ļoti patīkami ar viņu kontaktēties un draudzēties. Dzīvē esmu diezgan prātīga, tāpēc arī meitiņa man prātīga, mierīga.
Kā tad "satrakojies" Zentas un citu opervaroņu apmātībai?
Noteikti kaut kur iekšā tas ir. Katrā cilvēkā ir gan mīlētājs, gan slepkava. Jautājums tikai, kam mēs atļaujam izpausties. Tas laikam atkarīgs no audzināšanas. Protams, darītas arī dullības, bet ne tā, lai citam nodarītu pāri.
Kas bijusi tava lielākā dullība?
Braukt ar Elzu, tik maziņu, uz Grācu dziedāt! Tas man liekas aplami. Atskatoties šķiet, ka tā var darīt tikai pilnīgi dulla māte. Bet, kad lidostā ieraudzīju citas mammas ar mazuļiem, nodomāju, ka labāk dodos ar meitiņu kopā, nevis viņu pametu mājās.
Vai gribētu nepārtraukti ceļot kā kolēģi ar lielu starptautisko karjeru?
Mums ar vīru ļoti patika Grācā. Apbraukājām visu apkārtni, tur ir skaists parks, Edinburgas pils, pasaulē lielākais seno ieroču muzejs ir grandiozs. Un kalni! Bijām arī Venēcijā un Vīnē, jo starp izrādēm man bija diezgan daudz brīva laika. Venēcijā nosvinējām Elzas četru mēnešu jubileju. Bet kā mēs skaitījām dienas līdz aizbraukšanai! Tik ļoti ilgojāmies pēc mājām! Tad es uzdevu sev šo jautājumu: vai es varētu?… Nezinu. Ja man būtu tur vienai jādzīvo divi mēneši, diez vai varētu. Kopā ar ģimeni gan.
Par ko tu austriešus apskaustu?
Tiešām ar skaudību skatījos, cik ļoti sakārtoti tur ir bērnu rotaļlaukumi. Cik mazajiem ir interesanti! Tur ir uzbērts kalns un izraktas ejas, kalnā var arī uzlīst pa trepītēm, ir gan slidkalniņi, gan visādas mājiņas. Bet, lai bērni mācītos braukt ar riteni, uztaisīts laukums ar visām ceļa zīmēm! Austrijā neviens nav ne sadrūmis, ne sabijies. Tikai vēlēšanu plakāti tāpat kā pie mums solīja, ka rūpēsies par pensijām. Cilvēki krīzi īpaši neizjūt, viņi tikai jūt līdzi Latvijai.
**
12.Rīgas Operas festivāls līdz 14.VI
V.A.Mocarts Burvju flauta 4.VI
G.Doniceti Mīlas dzēriens 5.VI, 13.VI
V.A.Mocarts Dons Žuans 6.VI, 10.VI
R.Vāgners Klīstošais holandietis 7.VI, 11.VI
Ē.Ešenvalds Augļu koks ir Jāzeps 9.VI
Ž.Bizē Karmena 12.VI
A.Dvoržāks Rekviēms 14.VI.