Andrejs Osokins. Pianists otrajā paaudzē

janvārī Lielajā ģildē būs solists pēckara Latvijas ievērojamākā modernista Romualda Grīnblata (1930—1995) klavierkoncerta atskaņojumā. Spēlēt klavierkoncertu, kura autors savā toreizējā jauna cilvēka radošajā dumpīgumā pūlējies aizmirst visu, kas viņam mācīts augstskolā, 24 gadus vecais pianists piekritis pēc pirmatskaņojuma vēsturiskā ieraksta noklausīšanās, kura solists bija tolaik jauniņais Raimonds Pauls. Andrejs priecājas, ka skaņdarba interpretāciju veidos kopā ar savu vienaudzi Aināru Rubiķi pie Latvijas Nacionālās operas orķestra diriģenta pults. "Ļoti interesanta un mūsdienīga mūzika. Virtuoza, enerģiska dzīvespriecīga. Vai humoristiska? Man ir divas koncepcijas: pirmā ar humoru un huligānisku azartu, bet otra — mūsdienu cilvēka dzīve, cīņa un iespēju labirinti." Pusfinālists vienā no lielākajiem pasaules klavieru konkursiem Monreālā. Pirmā vieta, žūrijas speciālbalva par labāko Jāzepa Vītola skaņdarbu interpretāciju un skatītāju simpātiju balva 5.starptautiskajā Jāzepa Vītola pianistu konkursā Rīgā pērn oktobrī. Jau pēc mēneša izcīnīta uzvara Bēthovena konkursā Londonā, par ko balvā arī solokoncerts, ko pianists Londonā sniegs 23.janvārī. Šāda ir A.Osokina spožāko gada panākumu bilance. Gada sākumā viņš nosaukts kā viens no Lielās mūzikas balvas pretendentiem nominācijā Gada debija, pirmdien saņēma Jāz.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas un Swedbankas gada balvu. Viņa sniegumā tovakar klausoties F.Lista klavierkoncertu, nebija šaubu — mūsu priekšā ir liels talants, pasaules vēriena pianists ar nākotni. Nevis kārtējais virtuozs, bet dziļi jūtošs un domājošs mākslinieks, kurš zina, ko vēlas teikt. F.Lista skaņdarbā viņš spilgti kinematogrāfiski atklāja, kā pat visnežēlīgākā ļaunuma uzbrukumos nosargāt sapni. "Lists man nešķiet ārišķīgs komponists. Viņš man tuvs temperamenta, spilgtās emocionalitātes un domas romantiskā dziļuma dēļ, kas man atgādina F.Dostojevska romānos atklāto cilvēka cīņu ar paša dabisko ļaunumu," saka pianists. Andrejs ir pianists otrajā paaudzē, joprojām skolojas pie sava tēva Mūzikas akadēmijas asociētā profesora Sergeja Osokina, kurš arī pirmdien saņēma LMA un Swedbankas balvu. "Mācīties pie tēva ir diezgan neparasti, es esmu viņa skolnieks jau kopš Dārziņskolas pirmās klases, tagad pie viņa mācās arī mans 13 gadu vecais brālis Georgijs. Tēvs uzreiz prata norobežot ģimenes un darba attiecības. Viņš nekad nestrādāja ar mani mājās — padomus varu saņemt tikai klasē. Tēvs nekad nespieda mani vingrināties un neuzspiež savu viedokli, tāpēc neizprovocē protestu," paskaidro Osokins juniors. Tēva paraugs — tas, cik patiesi, godīgi un ar kādu pietāti viņš iedziļinās mūzikā,— bijis izšķirošais, kas motivēja dēlu izvēlēties mūziķa ceļu tolaik, kad viņš vēl bija viens no spožākajiem Rīgas šaha skolas talantiem un plūca laurus Latvijas junioru šaha čempionātos. Tēvam viņš ir pateicīgs par pareizo uzmanības fokusu: uz mūziku, nevis pašam uz sevi.