Antoņenko panākumi ASV

Tieši jūs dalāt ļoti shematiski. Pēc balss antoņenko ir piemērots Pollionam, bet pēc tehnikas un vokālās manieres - ne visai (to pat Saulītis pamanījis!).

Paldies par precizējumu. Par Osbornu Polliona sakarā bijua izmirsis. Bet Floress Arnolda partijā..Man tas bija paslīdējis garām, šis kuriozais fakts.. Es jau viņu pat liriskajā Doniceti repertuārā klausos ar piespiešanos, pareizāk - slēdzu radio pēc kāda laika ārā. "Norma" ir monumentāla opera, un tur Osborna tipa balsis, mnauprāt, neder. XX gs. vidū slavenākie Arnoldi bija dramatiskie tenori - Martinelli, Mazarovs. Lauri-Volpigrūti saukt par tipisku dramatisko tenoru, jo viņš ir dziedājis arī liriskās partijas, bet vciņam bija vēriens un caururbjoša balss, kas ļāva dziedāt Otello, Manriko, Kalafu (ASV absolūtajā pirmizrādē), tai pat laikā Rūdolfu "Bohēmā", Fernando Donizeti "Favorītē", viņs arī tai laikā visbiežāk dziedājis Arnoldu. Lauri-Volpi arī bija izcila tehnika, kādu mūsdienās nezinu (nerunāšu par vieglajām koloratūru balsīm ar sievitēm raksturīgu apsviedīgumu). Arnoldu 40.-50. gados dziedāja dram tenors ar spozām augšām Mario Filippeschi, vēl 60. gados - franču tenors Tony Poncet. Rosīni laikā augstās notis, sākot ar "do", dziedāja falsetā, un vispār tā laika dziedoņu tehn.meistarība bija nesalīdzināmi augstrāka nek';a mūsdienās, pats Rosīni bija izcils dziedātājs, jābrīnās, ka komponēja, tāpēcka par mūzikas sacerēšanu tai laikā maksāja mazāk nekā par dziedāšanu. Arī tagad ir tenori, kas "re" Bellīni "Puritāņos" dzied falsetā (Joseph Calleja, Mario Zeffiri), tikai mūsdienās, kad ir tenori, kas to var dziedāt dabiskā balsī, tas ne pēc kā neizklausās. No tenoriem, kas ierakstījuši visu arnolda partiju, manuprāt, labākais ir Giuseppe Sabbatini (Vīnes Staatsoper. 1998. gada oktobris, ierakstīta viena izrāde, t. i., nekas nav salīmēts), diemžēl tur ir garlaicīgs diriģents un neciešams Vilhelms Tells: Hempsons vairāk atgādina nevis tautas vadoni, bet ielas kausli. Sabbatini ir daudz labāks dziedonis un mūziķis par Alanju un Viljasonu (Villazon), bet diemžēl arī daudz mazāk pazīstams, gandrīz bez studijas ierakstiem. Manuprāt 90. gadu labākais tenors it. un fr. repertuārā. Tagad diriģē. Dziedājius gandrīz visas visgrūtāskās tenora partijas, atskaitot Meierbēra "Hugenotus": ""Tellu", "Puritāņus", "Benvenuto Čellīni", "Fra Diavolo"", "Donu Sebastjanu" (fantastisks diminuendo uz augstā re bemol), "Favorīti"...

Osborns tagad ir gandriz vienigais tenors Rossini GUILLAUME TELL, un Arnolda partija (neiedomajami gruta, Pavarotti ir tikai ierakstijis, bet nekad nav ddziedajis) robezhojas ar heroisko repertuaru. Domaju, ka Floress to nekad nedziedas. Te, protams, var veleties leielaku dramatisko verienu neka Osbornam. Ari Pollionam vina tembrs par siiku. Bet Pappano jaunais GUILLAUME TELL ieraksts ir fantastisks no dirigenta viedoklja.

Runa nav tikai par tembru. Polliona frazem jabut gan plasham, gan speka pilnam. Tas nav liriska tenora frazejums. Un zemajam registram jabut specigam, noteiktam, kads nav liriskiem tenoriem. Protams, ir labi ja tenoram, kas dzied Pollionu, ir laba bel canto tehnika, ja vinsh frazes veido eleganti, tachu eleganti nedziedaja ne del Monaco, ne Corelli, ne Giacomini... Tad viuenigie pasaulslsavenie bel canto Pollioni ir Giovanni Martinelli un Giacomo Lauri-Volpi, tikai sevishki pedejam ir ne visai patikams tembrs. Labs piemers, ka pilniba makslaa ir praktiski nesasniedzama...

Bellīni Pollionu var noidziedāt arī liriska balss, sevišķi ierakstā (ar Sutherland jaunībā- John Alexander, ar Sutherland vecumā - Pavarotti, kurš jau tkādu laiku bija dziedājis arī dramatiskākas lomas), un tomēr ir iegājies, ka Pollionu dzied dramatiskie tenori - del Monaco, Corelli, Giacomini, Casanova u. c., retāk liriski dramatiskie, bet liriskie nedzied). Vienkārši dramatiskā tenora balss vairāk piestāv Pollionam - lepnam iekarotājam.

Mans komentārs nenozīmē to, ka es Jums lielos vilcienos nepiekrītu, tomēr mani mulsina tas, ka Jūs Bellini operas sakarā rakstāt: "īstu dramatisko tenoru praktiski nav, un mūsu Antoņenko nav konkurences". Vai tad Bellini (belkanto) operai tiešām nepieciešams tieši īsts dramatiskais tenors? Es saprotu, ka daudzas Verdi operas vai Pučīni "Turandotu" nevarētu uzvest bez dramatiskā tenora, bet belkanto (pat "Norma") jau nu gan tīri labi sanāktu arī ar cita veida tenoru. Bet visumā, protams, var Jums piekrist, ka ir zināma krīze, jo ar tenoriem A klases elitē ir diezgan švaki - nevis, ka vispār nebūtu, bet viņu tur ir ievērojami mazāk kā soprānu, tāpēc arī izvēle daudz šaurāka. Un otra problēma ir šī holivudiskā tieksmes taisīt no operdziedātājiem pasaulsslavenus elkus, aizmirstot to, ka pati opera mūsdienās nav un nevar būt pasaulsslavena, tāpēc cenšoties padarīt kādu dziedātāju pasaulsslavenu, aģenti nonāk nopietnās pretrunās (tāpēc pie Annas Ņetrebko video jūtūbē, kur viņas sliktāk par viduvēji izpilda kādu melodisku, populāru āriju, publika jūsmā komentē: "Oh, this is my favourite song, oh this is my favourite singer, utt."). Vēl viena šīs operas holivudizācijas problēmas šautne ir zināma iesīkstēšana, jo grūti jau publiku pieradināt pie jauniem elkiem - kā kino pasaule, kur galvenie skaistuļi vēl arvien ir visi nu jau 50 gadnieki Bredi Piti, Džoniji Depi un Tomi Krūzi, jo visi beidzot to ir uzzinājuši un iemācījušies šos vārdus, tāpēc radināt publiku atkal pie kā jauna būtu vienkrārši nežēlīgi - paliek pie pārbaudītām vērtībām, vairs neiedziļinoties to saturā. Tāpat ar operu - tas, ka plaša publika zina kādus trīs / četrus šobrīd promotētākos operdziedoņus, nenozīmē, ka viņi vienmēr ir labākie. Plus klāt vēl nāk nemitīga jaunu sensāciju meklēšana - katram aģentam, operteātrim, festivālam gribas atklāt kādu jaunu "fenomenālu" dziedātāju, tāpēc bieži vien kādu patiešām daudzsološu debitantu tā pārslavē, pārcildina, ka, ja pašam nepietiek prāta, tad viss var ļoti slikti beigties. Jo, tā kā tiem nemitīgi meklētas jaunas sensācijas, tad iepriekšējās kā paaugušies kucēni un kaķēni tiek drīz atstāti novārtā, jo atkal jāslavina kāds jauniņais. Bet tajā šaurajā pasaulsslaveno "holivudisko" dziedoņi elitē nekad nebūs vairāk par 5-6, turklāt tie tur paliks ilgstoši, jo tos jāzina visiem - arī tiem, kuri par operu neko nezina. Tur ir Anna Ņetrebko, Jonass Kaufmans, Renē Fleminga, Elīna Garanča, Andžela Georgiu, tagad arī Anja Harterosa, varbūt vēl kāds. Kas gan tāpēc uzreiz nenozīmē, ka šie dziedātāji ir vislabākie, vai ka viņi ir slikti. Tai pasaules slavai vienkārši dažkārt ir maz kopēja ar to, kas viņi patiešām ir kā operas mākslinieki. Daudzi zina, piemēram, tādu mecosoprānu kā Marianna Pizzolato? Domāju, ka ne pārāk, bet man šķiet, ka tā ir fantastiskākā mecosoprāna balss, ko man nācies dzirdēt, lai gan slavas ziņā viņa stāv tālu aiz Elīnas Garančas, Džoisas Didonato, Keitas Aldričas. Opera pati ir izvedojusi šo struktūru un turpina to uzturēt, lai gan tā sniedz gaužām neobjektīvu priešstatu.

Neviens nav pilnība, un kritiskas piezīmes ir normāla parādība. Nevajag uz tām tik rupji un neaudzināti reaģēt:)))

Tenora vokālā maniere ne vienmēr ir atkarīga no tā repertuāra, kadu v iņš dzied. ir tā, ka daudzi visu dzied vienā manierē, un ieskaidrot stilu atšķirības, komponista individuālās īpatnības viņiem ir tukšs numurs. Es varbūt iebilstu tiktāl, ka Verdi arī nav jābļauj, vispār jau arī Pučīni nav jābļauj, tikai vēristu operas (arī Pučīni) prasa pilnāku, piesātinātāku toni nekā Verdi, par bel canto operām nerunājot un tādējādi provocē uz bļaušanu, sevišķi emocionālākus dziedātājus bez stingrākas paškontroles.