Simboli, metafizika un zemapziņas strāvas. Tie ir atslēgas vārdi, kuri raksturo Peleasa un Melizandes jauniestudējumu, kas kļuvis par vienu no 2017.–2018. gada sezonas spilgtākajiem notikumiem Eiropas opermākslā. Pirmizrāde februārī notika Flāmu operā Antverpenē, pēc tam Kloda Debisī šedevrs skanēja Flāmu operas otrajā mājvietā Gentē.
Nākamajā nedēļā, 14. un 16. jūnijā, uzvedumu varēs noskatīties Luksemburgas Lielajā teātrī. Rudenī iestudējumu piedāvās Reinas Nacionālā opera Strasbūrā (no 19. līdz 27. oktobrim) un Miluzā (9. un 11. novembrī). Vēlāk Peleass un Melizande šajā skatuves versijā papildinās Gēteborgas operas un Ženēvas Lielā teātra repertuāru.
Mūzas dāvanas
Izrādi, kurā saplūst opera, deja un laikmetīgā māksla, pēc visu šo teātru kopīgā pasūtījuma sagatavojusi sapņu komanda. Režiju un horeogrāfiju veidojuši beļģu un marokāņu izcelsmes mākslinieks Sidi Larbi Šerkaui un franču un beļģu izcelsmes mākslinieks Damjens Žalē. Viņi ir nopelniem bagāti režisori, horeogrāfi un dejotāji, kuru vārdi ir ierakstīti pasaules kultūras elitē. Sidi Larbi Šerkaui un Damjens Žalē strādā gan kopā, gan atsevišķi, iestudē dejas un operas izrādes, aktīvi piedalās kino, drāmas teātra, mūzikas, mākslas un modes projektos.
Peleasa un Melizandes vizuālās koncepcijas un scenogrāfijas autore ir laikmetīgās mākslas ikona, performances klasiķe Marina Abramoviča (Serbija un ASV). Kostīmus radījusi modes māksliniece avangardiste Irisa van Herpena (Nīderlande). Radošajā komandā ir arī gaismu mākslinieks Urss Šēnebaums (Vācija) un videomākslinieks Marko Brambilla (Itālija). Pie pults – argentīniešu diriģents Aleho Peress.
Ja dosieties klausīties Peleasu un Melizandi uz Luksemburgu, jums būs iespēja dzirdēt izcilu pirmizrādes sastāvu maestro Aleho Peresa vadībā – norvēģu soprānu Māri Ēriksmonu (Melizande), dienvidafrikāņu baritonu Žaku Imbrailo (Peleass) un britu baritonu Lī Melrozu (Golo). Īpašu ažiotāžu projektam nodrošina Marinas Abramovičas klātbūtne. Viņa ir slavenākā mūsdienu māksliniece, kuras fanu pulks kļūst arvien lielāks. Pirmizrādes starpbrīdī Antverpenē Marinas Abramovičas talanta cienītāji – gados jauni cilvēki – pasniedza savai mūzai dāvanas un ziedus. Nevienam nebija šaubu, kura ir vakara galvenā zvaigzne.
Vispirms bija Bolero
Mākslinieci šajā "avantūrā" iesaistījuši Sidi Larbi Šerkaui un Damjens Žalē. Šis ir viņu otrais kopdarbs ar Marinu Abramoviču. "Pirms dažiem gadiem toreizējā Parīzes operas baleta vadītāja Brižita Lefevra uzaicināja mūs iestudēt Morisa Ravela Bolero Parīzes operas vēsturiskajā ēkā – Garnjē pilī," sarunā ar KDi stāsta Damjens Žalē. "Mums uzreiz bija skaidrs – ja uzdrošināmies iestudēt Bolero tajā vietā, kurā tas tika radīts, mums būs nepieciešama uzticama sabiedroto komanda. Ravela mūzika – seksuāla, militāristiska, ar marša motīvu, kaisles un apsēstības caurstrāvota – mūsu apziņā rezonēja ar Marinas Abramovičas mākslu. Mēs uzaicinājām Marinu veidot baleta scenogrāfiju, un viņa piekrita. Bolero iestudēšanas process mums sagādāja lielu baudu, gandarījumu un prieku. Mēģinājumu procesā mēs daudz smējāmies. Mums visiem bija skaidrs, ka atkal vajadzētu sadarboties," saka Damjens Žalē.
Abi horeogrāfi strādā kopā jau astoņpadsmit gadu. "2000. gadā tapa mūsu pirmais duets: mēs dejojām ar atkailinātu torsu, dziedājām Stabat Mater, un kādā mirklī izrādē Sidi Larbi savainoja sev roku ar nazi... Jau toreiz sapratām, ka mīlam Marinas Abramovičas darbu. 2004. gadā mēs uzstājāmies Romā un tikai pēc izrādes uzzinājām, ka zālē ir bijusi Marina. Viņa mūs sagaidīja pēc izrādes. Tolaik mums bija 23–24 gadi, un mēs priecājāmies kā bērni, ka mums izdevies iepazīties ar Marinu. Bijām laimīgi, ka iepriekš mums nav bijis ne jausmas, ka viņa skatīsies izrādi, – mēs par daudz uztrauktos! Tā mēs sadraudzējāmies. Esam ciemojušies pie Marinas gan Amsterdamā, kur viņa dzīvoja agrāk, gan Ņujorkā, kur viņa pašlaik dzīvo un strādā," atklāj Damjens Žalē.
"Iepazīšanās ar Marinu nostiprināja mūsu saikni ar viņas mākslu," piebilst Sidi Larbi Šerkaui. "Esmu absolvējis horeogrāfes Annes Terēzas De Kērsmākeres dibināto skolu Briselē, un studiju gados mēs iedziļinājāmies dažādu mākslinieku darbā. Marina ir viena no autorēm, kura mums vienmēr ir bijusi īpaši nozīmīga. Mani allaž ir iedvesmojusi viņas uzticība mākslai un gatavība atdot visu, kas viņai ir. Es teiktu, ka viņa ir ļoti uzticīga arī teātrim. No viņas mākslas pieredzes, kas, protams, nav teātris, var daudz ko mācīties aktieri – var pētīt un mācīties, kā ir jāspēlē uz skatuves. Viņa iedvesmo būt uzticīgam tam, ko dari. Marinas mākslas centrā vienmēr ir bijis viņas ķermenis. Tikpat svarīgs viņas daiļrades aspekts ir saikne ar dažādām kultūrām un tradīcijām. Viņa ir pētījusi šamanismu, devusies garīgos ceļojumos, tie bijuši gan fiziski mokoši, gan maiguma pilni. Daži viņas darbi likuši skatītājam justies neērti, pat biedējuši," Marinas Abramovičas nozīmi raksturo Sidi Larbi Šerkaui.
Raudāšanas akts
Horeogrāfi un režisori atzīst: Peleass un Melizande viņiem ir bijis netipisks darbs, kas tapis ātrā tempā. "Parasti mums ir trīs mēneši, lai iestudētu stundu ilgu baletu, šoreiz mums piecās nedēļās bija jāiestudē opera, kas ilgst divarpus stundu. Iedziļinoties Peleasā un Melizandē, mēs pamanījām, ka varoņi bieži izmanto vienus un tos pašus vārdus, operā atkārtojas noteiktas tēmas. Tā ir apsēstība ar redzējumu, acīm, ar lūkošanās un ielūkošanās procesu, var pat teikt – aktu. Raudāšanas aktu," uzsver Damjens Žalē.
"Peleass un Melizande bieži bez vārdiem skatās viens otram acīs, un šī darbība skaisti sasaucas ar Marinas Abramovičas performanci Mākslinieka klātbūtnē/The Artist Is Present, kas 2010. gada pavasarī notika Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA. Trīs mēnešus Marina pavadīja muzejā lielajā ātrijā un skatījās acīs katram cilvēkam, kurš apsēdās viņai pretī. Daudzi cilvēki raudāja, acis kļuva par dvēseles vārtiem, veidojās asaru plīvurs. Peleasa un Melizandes varoņi runā par ūdeni un asarām. Tāpēc mēs nolēmām, ka izrādes darbība risināsies acs iekšpusē, cilvēka prātā. Mūsu acis ir tik mazas, bet tieši tās mums ļauj aptvert visu milzīgo pasauli mums apkārt."
Mūs vieno ķermeniskums
Kloda Debisī darbā ir daudz kontrastu: šī ir opera par intīmiem pārdzīvojumiem, taču varoņi runā arī par zvaigznēm un universu. Dejotāji izrādē ir tēli, kurus operas varoņi neredz. Viņi iemieso neredzamo pasauli – to, ko nedzirdam tekstā, bet tikai mūzikā, dejotāji ir ēnas, spoki, dzīvnieki. Dejotāji ir neredzams koris, kas vienmēr ir klāt, tas visu laiku plūst un mainās. Dejotāji kļūst gan par ūdeni, gan par Golo vadīto armiju. Kustība palīdz atainot Kloda Debisī mūzikas dinamiku. "Var teikt, ka šo operu mēģinām atvērt ar dejas atslēgu – horeogrāfija palīdz iedziļināties visā, ko saka, domā un jūt Peleasa un Melizandes varoņi," apgalvo Damjens Žalē.
"Es nevēlētos uzsvērt, cik "daudz" horeogrāfijas ir šajā izrādē. Pat mazākā Golo kustība ir horeogrāfija. Es neredzu atšķirību starp horeogrāfiju un režiju. Visu nosaka mākslinieku ieceres, vēlmes un motivācija: ko tu vēlies izteikt ar to, ko dari. Horeogrāfija ir pilnīgi viss. Pat veids, kā mēs tagad sēžam un sarunājamies, ir horeogrāfija," uzskata Sidi Larbi Šerkaui.
Viņš turpina: "Šajā operā vienmēr ir klātesošs neredzamais. Piemēram, tajā tiek pieminēti trūcīgi, izsalkuši ļaudis. Dejotāji spēj tos iemiesot, pārvēršoties gandrīz vai par Rodēna skulptūrām. Operas darbība risinās šaurā aristokrātiskā lokā, taču laiku pa laikam Morisa Māterlinka lugas tekstā ir vērojami uzplaiksnījumi, kas izgaismo sarežģīto, izmisuma pilno dzīvi ārpus aristokrātu pasaules. Tas padara lugu izteikti laikmetīgu, jo ar šādām parādībām mēs saskaramies ikdienā: mēs te runājam par operu, un tajā pašā laikā dažu kvartālu attālumā cilvēki guļ uz ielas un prasa naudu ēdienam. Peleass un Melizande nepārtraukti aicina paskatīties ārpus mūsu šaurās pasaules. Paskatīties, kas notiek aiz robežas, saprast notikumu cēloņus un likumsakarības. Kas ir pieķeršanās? Kas ir savstarpēja sapratne? Golo ir pieradis pieķerties lietām. Viņam vajag Melizandi, viņš vēlas viņu paturēt, viņš vēlas paturēt savu dēlu Inoldu un izmanto viņu gandrīz kā instrumentu, lai spiegotu un novērotu Peleasu un Melizandi. Kad Melizande pazaudē gredzenu, Golo viņai jautā: "Kur ir gredzens?" Golo ir noskaņots materiālistiski. Tas sabojā viņa paša dzīvi, padara viņu nožēlojamu. Tieši tāpēc viņš tik ļoti cieš. Savukārt Peleasu un Melizandi vieno daudz dziļākas saiknes, viņus vieno atmiņas. Viņi apzinās, ka eksistē lielā, netveramā realitāte. Viņus vieno ķermeniskums, Melizande runā par savām rokām kā ziediem, runā par saviem matiem, kas iemieso visu viņas ķermeni."
Ieslēdziet teleskopu!
Izrādes scenogrāfija ir veidota kā acs iekšpuse. Skatuve ir acs ābols – tā ir viena no Marinas Abramovičas idejām. Skatuves centrā ir apaļš ekrāns, kas kļūst par portālu uz zemapziņu. Videomāksla darbojas tāpat kā deja, sabalsojoties ar dziedātājiem. Kustība un video paspilgtina un paplašina izdziedāto vārdu emocionālo iedarbību. To, kas notiek varoņu zemapziņā, simbolizē videoprojekcijas, kuras veidojis mākslinieks Marko Brambilla. Tie ir kosmosā uzņemti materiāli, kas tapuši sadarbībā ar NASA. Filmēšanai tika izmantots Habla kosmiskais teleskops.
"Kad raugāties kosmosā, jūs pārņem neizdibināmas, neaptveramas atsvešinātības un melanholijas sajūta, kas ir jaušama Kloda Debisī mūzikā," saka Marko Brambilla. Kosmoss, zvaigznes un planetārijs – tas viss fascinē Marinu Abramoviču. Par viņu šajā izrādē mēs uzzinām pat vairāk nekā par operas titulvaroņiem.
Interviju ar mākslinieci Marinu Abramoviču lasiet šeit
Interviju ar modes mākslinieci Irisu van Herpenu lasiet šeit