Ironiski, ka vien ar dažu dienu starplaiku Rīgā uzstājās Emersons, viens no progresīvā roka pamatakmens licējiem, un Sex Pistols, kas savulaik radās panku kustības ietvaros – nevar aizmirst, ka pankroks bija kā dumpīga atbilde septiņdesmito gadu sākumā tik populārajam „progrokam”. Taču dalīt viņiem jau nav, ko, ja vien neskaita publikas mīlestību.
Lai arī sestdienas vakarā kustība caur Kongresu nama ārdurvīm notika vai nepārtraukti, liela daļa atnākušo tomēr bija ieradušies pildīt savu pilsoņa pienākumu – arī šajā ēkā bija izvietots vēlēšanu iecirknis. Taču gandrīz pustūkstotis labas mūzikas cienītāju nāca ar savādāku mērķi – redzēt dzīvo leģendu Kītu Emersonu, kurš kopš tikpat leģendārās grupas Emerson, Lake and Palmer izbeigšanās koncertē kopā ar savu grupu The Keith Emerson band.
Jau pirms grupas uznākšanas uz skatuves acis varēja mielot ar instrumentu gūzmu. Emersona „stūris” atgādināja vai kosmosa kuģi. Sintezatori bija vairāki, tostarp gan Korg, gan Emersona īpaši iemīļotais Hammond. Un pāri visam, kā pults tiešai saziņai ar debesīm – milzīgais Moog modulārais sintezators, kura radītās skaņas vēlāk burtiskā nozīmē satricināja visus maņu orgānus. Vēl atlika skatu uzmest statīvā novietotām piecām ģitārām, un tad jau uz skatuves parādījās arī pats taustiņu burvis.
Koncerts sākās ar skaņdarbiem no tikai šī gada beigās gaidāmā albuma, un pirmās skaņas šaltis pārņēma klausītājus savā varā. Smaidīgais Emersons līkņāja un lēkāja ap saviem elektroniskajiem biedriem, ģitārists Marks Bonilla pa skatuvi pārvietojās roka labākajās tradīcijās, izbaudot ik skaņu, ko radīja ar ģitāru vai balsi, basģitārists Tonijs Pia it kā kautrīgi turējās malā ar savu sešstīgu basu, un gados jaunais bundzinieks Treviss Deiviss aiz krietni papildinātā bungu komplekta sniedza sitaminstrumentu spēles paraugstundu. Snieguši ieskatu jaunajā muzikālajā materiālā, mūziķi pievērsās jau zināmām vērtībām – skanēja paša Emersona klavierkoncerts, mūzikas gardēži bija sajūsmā par dziesmām no 1971.gada albuma Tarkus – īpaši par tāda paša nosaukuma opusu, kas izskanēja koncerta beigu daļā. Himniskas noskaņas ieviesa vienas no ELP reinkarnācijas Emerson, Lake and Powell laikā tapusī Touch And Go. Un brīdī, kad sāka skanēt Lucky Man (Emerson, Lake and Palmer debijas singls) akordi, radās sajūta, ka tūlīt arī visa zāle dziedās līdz (tas gan nenotika) – jāpiebilst, ka Bonillas vokāls radīja pilnīgu deja vu sajūtu, iespējams, ka tieši klasiskais roka balss tembrs ir viņa lielākais trumpis, jo ļauj kaut uz brīdi noticēt, ka dzied arī pats dziesmas autors Leiks.
Emersons sintezatorus pasaudzēja, lai arī jaunības dienās vairākus paguvis dramatiski apskādēt, pat spēlējot ar nažiem, taču flīģelis, šķiet, gan cieta, kad pēc klasiskās klavierspēles eksperimentētājs ķērās pie tā spēlēšanas ... ar bungu vālītēm pa stīgām. Cilvēki zālē vai aizturēja elpu, kad sintezatoru pavēlnieks sāka spēlēt jau gandrīz gadsimtu veco krievu zinātnieka izgudrojumu Theremin, vien ar roku kustībām radot skaņas, jāpiebilst, ka Emersons vai ne brīdi nesēdēja uz vietas.
Pārsteigums bija bungu solo – tehnika burtiski apžilbināja, turklāt arī pārējie mūziķi atradās uz skatuves, uzmanīgi vērojot biedra sniegumu. Jāsaka, ka visu koncerta laiku nepameta sajūta, ka paši mākslinieki izbauda visu, ko dara, esot nepārtrauktā savstarpējā kontaktā, ar lielu uzmanību un vērību pievēršoties ne vien instrumentiem, bet arī viens otram.
Pēc divarpus stundām, kad skaņu šaltis bija nomākušas visas pārējās sajūtas, un apziņa pilnībā saplūdusi ar mūziku, The Keith Emerson Band atvadījās, lai atgrieztos un uz bis! nospēlētu improvizāciju par Pētera Čaikovska Riekstkodi – Nutrocker. Bez liekas pompozitātes, bez standarta tekstiem par to, cik ļoti viņi mīl savus klausītājus, Mākslinieki ar lielo burtu atvadījās, atstājot atmiņas par izcilu muzikālo sniegumu, kā arī pārdomas, kur gan īsti beidzas cilvēka iespējas mūzikā, un vai tām vispār ir robežas.
Lasiet vēl: Burbuļojošās roka simfonijas
Skatieties arī fotogaleriju no koncerta