Lai arī pirms koncerta vairāk tika uzsvērts Gilberta veikums heavy metal žanrā, vakar dzirdētais skanējuma ziņā bija krietni tuvāks progresīvajam rokam — īpaši šādu iespaidu pastiprināja Gilberta dzīvesbiedres Emi spēlētie taustiņinstrumenti. Augumā nelielās sievietes pārvaldījumā Yamaha un Korg sintezatori skanēja gan kā ērģeles, gan flīģelis, brīžiem liekot aizmirst, ka uz skatuves ir tomēr elektronikas brīnums, ne “dzīvs” instruments.
Koncerta ieskaņā Gilberts spēlēja instrumentālās kompozīcijas no sava jaunākā, šogad iznākušā albuma “Silence Followed by a Deafening Roar”, tām sekoja arī agrāk sarakstītas dziesmas, tostarp arī “Racer X” un “Mr.Big” laikā tapušās. Neviltotu sajūsmu skatītāju zālē izraisīja dažas nospēlētās taktis no deviņdesmito gadu beigu “Mr.Big” hīta “To Be With You”, taču šī dziesma tā arī neatskanēja – kā paskaidroja pats mākslinieks, tagad viņš no šī perioda izpilda vien heavy metal kompozīcijas, ko arī uzreiz pierādīja.
Nav pārspīlēts apgalvojums par Gilbertu kā vienu no ātrākajiem ģitāristiem pasaulē — brīžiem, līdzi sitot plaukstas ģitāras rifiem, tās nespēja turēt līdzi Gilberta pirkstu veiklībai. Taču, lai arī agrāk uzstājies tūkstošu lielas auditorijas priekšā, arī spēlējot pārsimts cilvēkiem mūziķis nezaudēja neko no savas aizrautības, brīžiem pat izskatoties pēc samulsuša skolaspuikas, kas dziesmu starplaikos noņem austiņas, lai dzirdētu publikas ovācijas un būtu par tām sajūsmā. Bez liekas pozēšanas Gilberts dalījās priekā ar sanākušajiem par to, ko spēj izdarīt ģitāra, viņa sejas mīmika bija tik dzīva, ka nepārtraukti bija sajūta — viņam ar instrumentu ir īpašas attiecības, un viņš to spēlē ne vien ar pirkstiem, bet visu savu būtību. Un, lai arī pirmajā koncerta daļā skanēja vien instrumentālas kompozīcijas, radās sajūta, ka ģitāra pilda arī vokāla funkcijas — pārsteigums bija, kad dziedāt sāka arī pats Gilberts, un jāatzīst, ka viņa vokāls droši ierindojams kvalitatīvāko vidū.
Aizraujoša bija ģitārista saspēle ar taustiņinstrumentiem, nevar nepieminēt arī basģitāristu — liela daļa ritma sekcijas turējās tieši uz viņa pirkstiem, turklāt arī viņa ātrums īpaši neatpalika no Gilberta Formula-1 cienīgās brāšanās pār ladām. Tāpat augstu jānovērtē bundzinieka sniegums — lai arī bungas bija īpatnēji noskaņotas, vairāku minūšu ilgā solo numura laikā radās sajūta, ka skan melodija… Vēl noteikti gribas pieminēt skaņas kvalitāti koncertā, par ko visbiežāk gaužas muzikālo pasākumu apmeklētāji — šī bija pirmā reize, kad “Melnajā piektdienā” skaņa bija ideāla. Un arī uz skatuves redzētais — atliek vien cerēt, ka biežāk Rīgā viesosies mūziķi, kuri dod priekšroku mazākiem koncertiem, ne stadionu sniegumam.
Skatieties vēl: foto no Pola Gilberta koncerta