Atspirdzinošā elegance

februāra mīlas un skūpstu svētkiem. Linda atklāja koncertu ar klasiskās džeza kompozīcijas My Funny Valentine oriģinālo interpretāciju — viņa to dziedāja ar īpašu maigumu, gluži kā šūpuļdziesmu. Balsij skanot, uz skatuves bija redzams vien Lindas siluets videoziedu virpulī — ļoti skaists un sievišķīgs tēls. Videoprojekcijas šim koncertam — tāpat kā pērn notikušajiem Lindas šoviem Dzintaru koncertzālē un Operā — veidojis Artis Dzērve. Viņa videoattēli ir interesanti un pat stilīgi, kaut arī dažkārt atgādina 8.marta apsveikumu kartīšu motīvus. Un varbūt ir vērts māksliniekam pasūtīt garākus video, lai dziesmas laikā nebūtu jāskatās vienas pavisam īsas filmiņas vairākkārtējie atkārtojumi?Kaismes himna Koncertam Linda bija izvēlējusies smalkas un gaisīgas lēdijas tēlu. Viņa viegli spēlējās ar repertuāru un valodām (angļu, latviešu, krievu, portugāļu, spāņu, franču). Pat piedāvājot klausītājam draudzīgu muzikālo saturu, Linda saglabā savu māksliniecisko integritāti — viņa dara, ko pati vēlas un kā vēlas. Viņa grib patikt sev — un tas nebūt neliecina par iegremdēšanos pašapmierinātībā vai sevis pārlieku glorificēšanu. Tas ir viņas darba stils, kas pārliecinoši iedarbojas talanta, kvalitātes un profesionālisma dēļ. Lindas skatuves manieres un mūzikas izjūta ļauj viņai brīvi justies plašajā dziesmu pasaulē: piemēram, Pegijas Lī nodrillētā kaismes himna Fever šķiet pārāk paredzama izvēle Valentīna dienas koncertam, taču Linda ar tādu izpratni un valdzinošu izteiksmi nodziedāja dziesmas pēdējos vārdus What a lovely way to burn, ka vairs nebija ne pretenziju, ne jautājumu par Fever lomu šajā programmā. Habaneru no operas Karmena Linda atskaņoja, eleganti apejot vokāli bīstamās vietas, šis skaņdarbs viņas interpretācijā drīzāk līdzinājās šansonam, nevis operas ārijai. Bet kurš teicis, ka tas ir slikti? Dziedātājai ļoti piestāv pieklusinātas romantiskas balādes: katra dziesma, kuru viņa ievieš repertuārā — Imanta Kalniņa Apvij rokas, Aleksandra Vertinska romance Snilsja mņe sad v podveņečnom ubore vai slavenā Garota de Ipanema portugāļu valodā —, atklāj jaunas intonācijas un jūtu nianses viņas balsī.Pašizpausmes dīgļi Viens no Lindas panākumu noslēpumiem ir viņas spēcīgais pavadošais sastāvs — šajā priekšnesumā tie bija komponists un pianists Kārlis Lācis ar grupu Sweetwaterz (ģitārists Kaspars Zemītis, saksofonists Gints Pabērzs, bundzinieks Mārtiņš Linde, kontrabasists Andris Grunte) plus perkusionists Rihards Zaļupe un čellists Ainars Paukšēns. Viņi mūsu popdīvas koncertam piešķīra augstākās klases muzikālo vērtību — pat retro stila kompozīcijas šo mūziķu izpildījumā skan moderni un atspirdzinoši. "Maestro Kārlis Lācis!" stādot priekšā mūziķus, Linda pieteica savu domubiedru K.Lāci. Tas ir ļoti drosmīgs paziņojums — kā zināms, maestro līdz šim mums bija tikai viens. Taču Kārlis Lācis šo titulu jau ir pelnījis — tandēmā ar Lindu Leen uzplaukst arī viņa talants. K.Lācis spoži uzstājas arī ar Intaru Busuli, tomēr, salīdzinot ar Lindu, Intara karjera attīstās citā trajektorijā. Lindas Leen bagāžā ir divi albumi ar pašas sacerētajām dziesmām, turklāt ļoti labām dziesmām. Koncertos viņa atskaņo arī pasaules estrādes klasiku — un kaut kā negribas, lai turpmāk Lindas programmās tik izteikti dominētu citu autoru darbi. Intaram Busulim pērn iznāca pirmais soloalbums Kino ar oriģināldziesmām latviešu un krievu valodā, taču tik un tā no viņa publika gaida ugunīgas Prinsa, Maikla Džeksona un Toma Džonsa hitu kaverversijas. Busulim jau grūti tikt vaļā no interpreta imidža, un šis aizraujošais tēls viņam ideāli piestāv, bet tas var nosaldēt jaunrades un pašizpausmes dīgļus. Lindai jau ir noslīpētas Laizas Minelli dziesmas Mein Herr un Bjorkas It"s Oh So Quiet versijas — ārzemju hiti vienmēr ir āķis, uz kura noķert klausītāju! — un varbūt ir pienācis laiks no tiem šķirties, lai atbrīvotu vietu nevis citām meistarīgi aranžētām kaverversijām, bet gan pašas Lindas Leen sacerējumiem, kuros viņa var būt ne mazāk izteiksmīga.